Reiz kādā ciemā dzīvoja zemnieks, un bija viņam trīs dēli: divi gudri, trešais – muļķītis. Sauca viņu par Jemeļjanu. Tēvs dzīvoja ilgi, līdz sirmā vecumā atsauca dēlus pie sevis un sacīja viņiem: „Mīļie bērni! Jūtu, ka man vairs nav ilgi atlicis dzīvot ar jums. Es atstāju jums māju un lopus, sadaliet tos vienlīdzīgi, kā arī katram no jums atstāju simts rubļus.” Drīz pēc tam tēvs nomira, un bērni, ar godu viņu apglabājuši, dzīvoja laimīgi. Tad sadomāja Jemeļjana brāļi braukt uz pilsētu tirgoties ar tiem trīssimts rubļiem, ko tēvs bija atstājis, un teica viņi muļķītim Jemeļjanam: „Klau, muļķīti, mēs brauksim uz pilsētu, paņemsim arī tavus simts rubļus, bet kad tirgus būs galā, tad peļņu uz pusēm un nopirksim tev sarkanu kaftānu, sarkanu cepuri un zābakus. Bet tu paliec mājās, un ja tev mūsu sievas, tavas svaines (jo brāļi bija precējušies), liek ko darīt, to izdari.” Muļķītis, sarkano kaftānu, cepuri un zābakus tīkodams, atbildēja brāļiem, ka darīs visu, ko viņam liks. Tad brāļi devās uz pilsētu, bet muļķītis palika mājās ar svainēm.

Pēc kāda laiciņa ziemas dienā, kad ārā bija nikns sals, svaines viņam pavēlēja aiziet atnest ūdeni. Muļķītis, uz krāsns gulēdams, atbildēja: „Bet ko tad jūs darīsiet?” Svaines sāka uz viņu kliegt: „Mēs, vai? Ak, tu muļķis tāds, neredzi, vai, ka ārā tāds sals, ka pēc ūdens jāiet vīra cilvēkam?” Bet viņš atbild: „Man slinkums!” Svaines atkal sāk kliegt: „Kā – slinkums? Tu pats ēst gribēsi, ja nebūs ūdens, nevarēsim izvārīt!” Tad noteica: „Labi, mēs saviem vīriem, kad tie pārbrauks ar sarkano kaftānu un visu pārējo, pateiksim, lai tev neko nedod.” To dzirdot, muļķītis, sarkano kaftānu un cepuri tīkodams, bija spiests rāpties no krāsns lejā, ģērbties un auties. Saposies viņš paņēma spaiņus un cirvi, un devās uz upi, jo viņu ciems bija upes malā. Nonācis pie upes, viņš sāka cirst āliņģi, un izcirta dikti lielu. Iesmēla spaiņos ūdeni un nolika uz ledus, bet pats stāvēja pie āliņģa un vērās ūdenī.

Tai pat mirklī muļķītis ieraudzīja, ka āliņģī peld milzu līdaka. Lai kāds Jemeļa muļķis, tomēr uzreiz grib līdaku noķert, un zogas pa gabaliņam tuvāk. Pienācis pavisam tuvu, viņš saķēra līdaku ar roku, izvilka no ūdens un, azotē iebāzis, gribēja jau doties mājās. Te līdaka viņam saka: „Klau, muļķīti, kālab tu mani noķēri?” „Nu tālab,” viņš atbild, „ka nesīšu tevi mājās un teikšu, lai svaines izvāra!” „Nē, muļķīti, nenes mani mājās, palaid mani atpakaļ ūdenī, es tevi par to bagātu padarīšu!” Muļķītis līdakai netic un grib iet mājās. Līdaka, redzēdama, ka muļķītis šo neatlaiž, saka: „Klau, muļķīti, palaid mani ūdenī, es tev darīšu, lūk, ko: ko vien tu vēlēsies, visu izpildīšu, kā gribēsi.” Muļķītis, to dzirdēdams, dikti nopriecājās, jo bija ārkārtīgi slinks, un nodomāja pie sevis: „Ja līdaka izpildīs visu, ko es pavēlēšu, man vairs nemaz nebūs jāstrādā!” Sacīja viņš līdakai: „Es palaidīšu tevi, tu tikai izdari, ko solījusi!” Līdaka uz to atbild: „Vispirms atlaid mani, es savu solījumu turēšu!” Bet muļķītis viņai saka, lai vispirms izpilda solīto, tad viņš viņu atlaidīšot.

Līdaka, redzēdama, ka viņš nelaidīs šo ūdenī, sacīja: „Ja tu gribi, lai es tev pastāstu, kā piepildīt vēlēšanos, tev vispirms jāpasaka, ko vēlies.” Muļķītis saka viņai: „Gribu, lai mani ūdens spaiņi paši kāpj kalnā (jo ciems atradās uzkalnā) un lai ūdens neizšļakstās!” Līdaka uzreiz atbild: „Nekas neizšļakstīsies! Tikai ielāgo vārdus, ko teikšu! Lūk, kādi tie ir: pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, kāpiet, spaiņi, paši kalnā!” Muļķītis atkārto: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, kāpiet, spaiņi, paši kalnā!” Un tūlīt pat spaiņi ar visiem nēšiem sāk paši kāpt kalnā. Jemeļa, to redzēdams, dikti izbrīnījās, bet tad jautāja līdakai: „Vai tā būs vienmēr?” Uz to līdaka atbild, ka „būs gan –  viss, ko vēlēsies, tikai neaizmirsti šos vārdus, ko tev teicu.” Tad viņš palaida līdaku ūdenī, bet pats gāja spaiņiem nopakaļ. Kaimiņi, to redzēdami, brīnījās un prātoja savā starpā: „Ko tas muļķis tur dara? Ūdens spaiņi paši iet, bet viņš tiem nopakaļ!” Bet Jemeļa, ne vārda tiem neteikdams, pārnāca mājās, spaiņi iegāja istabā uz uzkāpa uz sola, bet muļķītis uzrāpās krāsnaugšā.

Pēc kādas laika svaines viņam atkal saka: „Jemeļa, ko tu guli? Būtu aizgājis malku saskaldījis!” Muļķītis atbild: „Bet ko tad jūs darīsiet?” „Mēs, vai?” svaines sāka uz viņu kliegt. „Tagad tak ziema, ja malku nesaskaldīsi, nosalsi!” „Man slinkums!” „Kā tas ir – slinkums?” svaines saka, „pats taču drebināsies.” Tad viņas noteica: „Ja neiesi malku skaldīt, mēs pateiksim saviem vīriem, lai nedod tev ne sarkano kaftānu, ne cepuri, ne zābakus!” Muļķītis, pēc sarkanā kaftāna, cepures un zābakiem tīkodams, bija spiests saskaldīt malku, bet, tā kā viņš bija ārkārtīgi slinks un negribējās viņam rāpties no krāsnaugšas lejā, tad izteica klusiņām šos te vārdus: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, saskaldi, cirvi, malku, bet tu, malka, pati nāc istabā un lien krāsnī!” Cirvis, kur gadījies, kur ne – izskrēja pagalmā un sāka skaldīt malku, bet malka pati gāja istabā un līda krāsnī. To redzēdamas, svaines dikti izbrīnījās par Jemeļas viltību. Un tā katru dienu, kad vien svaines lika muļķītim saskaldīt malku, cirvis pats to izdarīja.

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)

Tā viņš dzīvoja kādu laiku ar svainēm, līdz svaines viņam saka: „Jemeļa, tagadiņās mums malkas vairs nav, aizbrauc uz mežu, sacērt!” Muļķītis viņām atbild: „Un jūs ko darīsiet?” „Mēs, vai?” svaines atteica. “Mežs tālu, ārā ziema, mums būs auksti braukt uz mežu pēc malkas!” Muļķītis viņām saka: „Man slinkums!” „Kā – slinkums?” svaines atbild. „Tev taču pašam būs auksti! Ja nebrauksi – kad tavi brāļi, mūsu vīri, pārbrauks, mēs teiksim viņiem, lai tev neko nedod – ne sarkano kaftānu, ne cepuri, ne zābakus!” Muļķītis, sarkano kaftānu, cepuri un zābakus tīkodams, bija spiests braukt uz mežu pēc malkas, tāpēc piecēlās un sāka aši ģērbties un auties.

Saposies viņš izgāja pagalmā, izvilka kamanas, paņēma virvi un cirvi, iesēdās kamanās un teica, lai svaines atver vārtus. Svaines, redzēdamas, ka viņš iesēdies kamanās bez zirga, jo muļķītis zirgu nebija iejūdzis, vaicāja viņam: „Kālab tu, Jemeļa, kamanās iekāpi, bet zirgu neiejūdzi?” Šis atbild, ka zirga viņam nevajagot, bet gan tikai vārtus atvērt. Svaines atvēra vārtus, bet muļķītis, kamanās sēdēdams, sacīja: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, brauciet, kamanas, uz mežu!” Pēc šiem vārdiem kamanas uzreiz izbrauca no sētas. To redzēdami, ciema zemnieki dikti izbrīnījās, ka Jemeļa brauca kamanās un bez zirga, bet nu tik aši, itin kā divi zirgi būtu aizjūgti, i tad ātrāk nepabrauktu! Un, tā kā uz mežu vajadzēja braukt cauri pilsētai, tad muļķītis arī brauca tai cauri. Tā kā viņš nezināja, ka jābļauj, lai citi dod ceļu, tad tā arī brauca klusēdams un sabrauca pulka ļaužu. Viņam dzinās pakaļ, bet nevarēja panākt.

Tā Jemeļa aizbrauca no pilsētas un, nonācis mežā, apstājās, izkāpa no kamanām un teica: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, tu, cirvi, sacērt malku, bet jūs, pagales, kraujieties pašas kamanās un sienieties kopā!” Tiklīdz viņš šos vārdus izteica, tā cirvis sāka cirst malku, bet pagales pašas sakrāvās kamanās un pārsējās ar virvi. Kad malka bija sacirsta, Jemeļa vēl pavēlēja cirvim nocirst rungu. Kolīdz cirvis to izcirta, viņš iekāpa kamanās un noteica: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, brauciet, kamanas, pašas mājās!” Tai pat mirklī kamanas sāka braukt žigli jo žigli, un, Jemeļam tuvojoties pilsētai, kur viņš bija sabraucis pulka ļaužu, viņu jau sagaidīja, noķert gribēdami. Tiklīdz viņš iebrauca pilsētā, tā viņu uzreiz saķēra, vilka nost no vezuma un sita. Muļķītis, redzēdams, ka viņu velk un sit, klusiņām izteica šādus vārdus: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, salauz, runga, viņiem rokas un kājas!” Runga tūdaļ izlēca un sāka visus dauzīt. Ļaudis kā metās bēgt, bet muļķītis brauca cauri pilsētai mājup, un runga, visus sadauzījusi, ripoja viņam pakaļ. Kā atbrauca Jemeļa mājās, tā atkal uzrāpās uz krāsns.

Vēlāk, kad viņš bija aizbraucis no pilsētas, par viņu sāka visur runāt – ne tik daudz par to, ka viņš sabraucis pulka ļaužu, bet brīnoties, ka viņš braucis kamanās bez zirga. Tā pamazām šīs runas nonāca līdz pašam karalim. Tiklīdz karalis to padzirdēja, uzreiz briesmīgi sagribēja viņu vaigā skatīt un tālab sūtīja oficieri pakaļ un līdzi iedeva dažus zaldātus, lai palīdz sameklēt. Karaļa sūtītais oficieris nekavējoties devās prom no pilsētas un uzgāja ceļu, pa kuru muļķītis brauca uz mežu. Ciemā ieradies, oficieris uzreiz atsauca pie sevis stārastu un sacīja: „Mani pats karalis sūta pēc jūsu muļķīša, lai saņemu viņu ciet un aizvedu pie karaļa.” Stārasts uzreiz parādīja to sētu, kur dzīvoja Jemeļa, oficieris iegāja istabā un jautāja: „Kur muļķītis?”, bet viņš, krāsnaugšā gulēdams, atsaucās: „Kam tev viņš?” „Kā – kam? Ģērbies ašāk, vedīšu tevi pie karaļa!” Bet Jemeļa atbild: „Ko es tur darīšu?” Oficieris saskaitās par tādu necieņu un iecirta viņam pļauku. Muļķītis, redzēdams, ka viņu sit, saka klusītēm: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, salauz, runga, viņam rokas un kājas!” Runga tūdaļ izlec un sāk visus dauzīt, gan oficieri, gan arī zaldātus. Oficierim nācās braukt atpakaļ. Pārbraucis pilsētā, ziņoja karalim, ka muļķītis visus piekāvis. Karalis dikti izbrīnījās un neticēja, ka viņš varējis visus pievārēt, tomēr izvēlējās kādu gudrinieku, lai atved muļķīti kaut vai ar viltu.

Karaļa sūtnis tad nu brauca, un tiklīdz atbrauca uz to ciemu, kur Jemeļa dzīvoja, tūdaļ atsauca stārastu un sacīja viņam: „Mani sūta karalis, lai atvedu pie viņa jūsējo muļķīti, bet tu atsauc man tos, ar ko viņš kopā dzīvo.” Stārasts uzreiz aizskrēja un atveda muļķīša svaines. Karaļa sūtnis viņām prasa: „Kas jūsu muļķim patīk?” Svaines viņam atbild: „Žēlīgais kungs, muļķītim patīk, ja kaut ko neatlaidīgi lūdz – pirmās divas reizes atteiks, bet trešo – izdarīs; nepatīk viņam, ja ar viņu rupji apietas.” Karaļa sūtnis ļāva viņām iet un piekodināja nestāstīt Jemeļam, ka runājis ar viņām. Pēc tam viņš sapirkās rozīnes, vīnogas un melnās plūmes, gāja pie muļķīša un, tikko istabā ienācis, devās pie krāsns un vaicāja: „Kālab tu, Jemeļa, guli krāsnaugšā?” Un tik deva tam rozīnes, plūmes un vīnogas, lūgdamies: „Brauksim, Jemeļa, pie karaļa, es tevi aizvedīšu!” Muļķītis atbild: „Man tepat silti!” Jo neko citu tā nemīlēja kā siltumu. Sūtnis atkal lūdzās: „Jemeļa, lūdzams, brauksim; tev tur būs labi!” Muļķītis atbild: „Man slinkums!” Sūtnis lūdzas viņu: „Nu, lūdzu, brauksim! Karalis tev liks pašūt sarkanu kaftānu, sarkanu cepuri un zābakus!”

Muļķītis, padzirdējis, ka viņam liks pašūt sarkanu kaftānu, gatavs braukt. Saka: „Brauc tu pa priekšu, es tev pakaļ!” Sūtnis vairs viņam neuzbāzās, pagāja malā un klusiņām vaicāja svainēm: „Vai muļķītis mani nepiemānīs?” Taču svaines dievojās, ka nepiemānīs vis. Sūtnis devās atpakaļ, bet muļķītis brīdi vēl pagulšņāja krāsnaugšā, sacīdams: „Ai, kā man negribas pie karaļa braukt, taču lai notiek!” Tad noteica: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, brauc, krāsns, pati uz pilsētu!” Tūdaļ istaba sāka krakšķēt, un krāsns pati devās laukā – kā no sētas ārā, tā aizbrauca tik žigli, ka ne panākt nepanāksi. Apdzina vēl pa ceļam sūtni, kas muļķītim pakaļ bija ieradies, un atbrauca uz pili abi reizē.

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)

Kolīdz karalis ieraudzīja, ka muļķītis klāt, tā iznāca ar visiem ministriem ārā uz viņu paskatīties un redzēdams, ka Jemeļa ieradies uz krāsns, neko neteica. Tad karalis jautāja: „Kālab tu tik daudz ļaužu sabrauci, kad uz mežu brauci pēc malkas?” Jemeļa atbild: „Kur te mana vaina? Kāpēc tie nepamuka malā?” Tobrīd pie lodziņa pienāk karaļmeita un skatās uz muļķīti, bet Jemeļa neviļus viņu ierauga. Muļķītis, redzēdams, cik viņa daiļa, klusītēm nosaka: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, lai šī skaistule manī iemīlētos!” Tikko viņš šos vārdus izteicis, karaļmeita viņu uzlūkoja un iemīlējās. Bet muļķītis tad saka: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, dodies, krāsns, uz mājām!” Krāsns uzreiz devās mājup un, galā nonākusi, nostājās atkal savā vietā.

Tā nu dzīvoja Jemeļa kādu laiku laimīgi, taču pilsētā pie karaļa vis tik labi neklājās, jo pēc muļķīša izteiktajiem vārdiem karaļmeita bija viņā iemīlējusies un sāka lūgties tēvu, lai atdod viņu Jemeļam par sievu. Karalis par to dikti saskaitās un nezināja, kā lai saņem muļķīti ciet. Tad nu ministri karalim deva padomu, lai sūta to oficieri, kurš iepriekš nebija varējis Jemeļu atvest. Pēc ministru ieteikuma, par šo pārkāpumu karalis pavēlēja atsaukt oficieri pie sevis. Kad viņš nostājās viņa priekšā, karalis tam sacīja: „Klausies, draugs, es jau vienreiz sūtīju tevi muļķim pakaļ, bet tu viņu neatvedi, tāpēc sūtu tevi vēlreiz, lai nekavējoties atgādā viņu šurpu. Ja atvedīsi, tiksi dāsni apbalvots; ja nē – saņemsi sodu.” Oficieris noklausījās karaļa teikto un uzreiz brauca pēc muļķīša. Tikko ieradies ciemā, uzreiz atsauca atkal strārastu un sacīja viņam: „Lūk tev nauda – sapērc visādus labumus rīt pusdienām un uzaicini Jemeļu, un, kad viņš pie tevis viesosies, piedzirdi viņu līdz nemaņai, lai aizmieg.”

Stārasts zināja, ka oficieri sūtījis karalis, tāpēc bija spiests paklausīt, visu sapirkās un uzlūdza muļķīti. Kad Jemeļa pateica, ka nāks, oficieris jau priecīgi viņu gaidīja. Nākamajā dienā muļķītis atnāk, stārasts sāk viņu dzirdīt un piedzirda līdz nemaņai. Jemeļa aizgāja gulēt. Oficieris, redzēdams, ka viņš guļ, uzreiz viņu sasien un pavēl sagatavot karieti. Kad tā bija padota, muļķīti tūlīt ielika iekšā. Tad sēdās pats oficieris karietē un veda šo uz pilsētu. Ministri ziņoja karalim par oficiera ierašanos. Tiklīdz karalis to padzirdēja, uzreiz pavēlēja atvelt lielu mucu ar dzelzs stīpām apkārt. Tūdaļ pat šāda muca tika sagatavota un nogādāta karalim. Karalis, redzēdams, ka viss gatavs, pavēlēja tur ietupināt savu meitu un muļķīti, un mucu aizdarvot. Kad viņi bija mucā iekšā un muca aizdarvota, karalis pats pavēlēja palaist mucu jūrā. Pēc viņa pavēles tas tika izdarīts, un karalis atgriezās savā pilsētā.

Muca, jūrā palaista, peldēja vairākas stundas. Muļķītis visu šo laiku gulēja, bet pamodies ieraudzīja, ka tumšs, un jautāja pats sev: „Kur es esmu?” – jo domāja, ka ir viens. Princese viņam saka: „Tu, Jemeļa, esi mucā, un es esmu kopā ar tevi ietupināta!” „Un kas tu tāda esi?” – muļķis jautā. „Esmu karaļmeita”, viņa atbild un izstāsta, kālab ietupināta ar viņu kopā mucā, tad lūdz, lai Jemeļa atpestī pats sevi un viņu no mucas. Šis atbild: „Man tepat silti!” „Palīdzi, lūdzu,” – princese saka, „pažēlo mani, atpestī mūs abus no šīs mucas!” – „Ko vēl ne!” – saka Jemeļa. „Man slinkums!” Princese atkal metas lūgties: „Apžēlojies, Jemeļa, atpestī mani no šīs mucas un neļauj man nomirt!” Muļķīti viņas lūgšanās un asaras tā aizkustina, ka viņš beidzot atbild: „Labs ir, izdarīšu to tevis dēļ.” Tad nosaka klusiņām: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, izmet, jūra, šo mucu, kurā mēs sēžam, krastā, sausā vietā, bet tikai tā tuvāk mūsu valstij; bet tu, muca, kad būsi sausumā, pati saplīsti!”

Tiklīdz muļķītis bija šos vārdus izteicis, jūra sāka viļņoties un tūlīt pat izmeta mucu krastā, sausumā, kur muca pati izjuka. Jemeļa piecēlās un gāja kopā ar princesi pa zemi, kurā viņus izskaloja, un ieraudzīja muļķītis, ka viņi nonākuši uz varen skaistas salas, uz kuras papilnam dažādu koku ar visvisādiem augļiem. Princese, to redzēdama, nopriecājās, ka viņi nonākuši uz tik jaukas salas, bet pēcāk vaicāja: „Kur gan mēs, Jemeļa, dzīvosim? Te jau nav pat slieteņa!” Muļķītis atbild: „Nu gan tu par daudz prasi!” „Lūdzu, Jemeļa, liec uzcelt kādu nebūt namiņu,” princese saka, „lai būtu mums no lietus kur paslēpties!” Jo princese zināja, ka viņš visu var izdarīt, ja vien grib. Bet muļķītis atteica: „Man slinkums!” Viņa atkal sāka lūgties, un Jemeļa, viņas lūgšanās aizkustināts, vairs nespēja viņai atteikt; viņš pagāja sāņus un sacīja: “Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma lai uz šīs salas top pils, vēl smalkāka nekā karalim, un lai manu pili ar karaļa pili savieno kristāla tilts, un pilī lai būtu visdažādākie kalpotāji. Tiklīdz viņš šos vārdus bija izteicis, tai pat mirklī parādījās milzu pils un kristāla tilts. Muļķītis iegāja ar princesi pilī un ieraudzīja, ka istabas ir visai grezni iekārtotas un milzums ļaužu, gan sulaiņu, gan dažādu iznēsātāju, jau gaida muļķīša pavēles. Muļķītis, redzēdams, ka visi citi kā jau cilvēki, tikai viņš viens tāds neaptēsts, gribēja būt labāks un tālab sacīja: “Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, lai es topu tik iznesīgs brašulis, kuram neviens nespēj līdzināties, turklāt neredzēti gudrs!” Un tikko paspēja šos vārdus izteikt, tai pat mirklī tapa tik iznesīgs un gudrs, ka citi brīnīties brīnījās.

Pēcāk sūtīja Jemeļa kādu no saviem ļaudīm pie karaļa ar ziņu, ka aicina to pie sevis ciemos ar visiem ministriem. Jemeļas sūtnis brauca pie karaļa pa muļķīša darināto kristāla tiltu, un tikko viņš bija ieradies, ministri viņu stādīja karalim priekšā. Jemeļas sūtnis sacīja: “Žēlīgais valdniek! Mans pavēlnieks jūs pazemīgi aicina pie sevis uz mielastu!” Karalis vaicāja: “Kas ir tavs pavēlnieks?” Sūtnis atbildēja: “Es nevaru jums par viņu stāstīt (jo muļķītis bija piekodinājis neatklāt, kas viņš ir); par manu kungu nekas nav zināms. Kad jūs pie viņa ēdīsiet, tad arī viņš par sevi pastāstīs.” Karalis iedegās ziņkārē uzzināt, kas viņu ielūdzis, un sacīja sūtnim, ka noteikti ieradīsies. Kad sūtnis aizgāja, karalis tūdaļ viņam sekoja ar saviem ministriem. Sūtnis atgriezies pavēstīja, ka karalis solījies ierasties, un tiklīdz viņš to bija pateicis, karalis jau brauca pie muļķīša pa kristāla tiltu ar visiem prinčiem.

Kad karalis ieradās viņa pilī, Jemeļa izgāja pretī, saņēma viņa baltās rokas, bučoja viņa saldās lūpas, laipni ieveda savā marmora pilī, nosēdināja pie ozolkoka galdiem, izrakstītiem galdautiem un gardiem ēdieniem, medus dzērieniem. Pie galda karalis ar ministriem ēda, dzēra un līksmojās, bet kā piecēlās no galda, muļķītis prasa karalim: “Žēlīgais kungs, vai pazīstat mani, kas es tāds esmu?” Tā kā Jemeļa tobrīd bija tērpies greznā ģērbā, turklāt daiļš no vaiga, viņu nevarēja atpazīt, tāpēc karalis teica, ka nepazīst vis. Tad nu muļķītis saka: “Vai atceraties, žēlīgais kungs, kā muļķītis uz krāsns atbrauca pie jums uz pili un jūs viņu līdz ar savu meitu ielikāt mucā, aizdarvojāt un palaidāt jūrā? Jūsu acu priekšā ir tas pats Jemeļa!” Karalis, viņu redzēdams, dikti izbijās un nezināja, ko iesākt, bet muļķītis tikmēr aizgāja pēc karaļa meitas un atveda to šurp. Karalis, meitu ieraudzījis, ļoti priecājās un teica muļķītim: “Esmu tavā priekšā vainīgs un tāpēc dodu tev savu meitu par sievu!” Muļķītis, to dzirdēdams, karalim pazemīgi pateicās un, tā kā Jemeļam viss bija gatavs kāzām, tās tajā pat dienā tika lepni nosvinētas. Nākamajā dienā muļķītis sarīkoja varenas dzīres visiem ministriem, bet vienkāršajiem ļaudīm tika nolikti toveri ar dažādiem dzērieniem. Kad svinības bija galā, karalis piedāvāja viņam savu karaļvalsti, bet muļķītis negribēja. Tad nu karalis aizbrauca mājās, bet muļķītis palika savā pilī un dzīvoja laimīgi.

Pasaku no krievu valodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.