Šī ir oriģinālās lapas neoficiālā statiskā kopija. Jautājumi/ieteikumi/pretenzijas: @virtulis@loud.computer vai danko@very.lv.
Pasakas.net

Pasakas

Krievu valodā

Pārakmeņotā karaļvalsts

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Reiz kādā zemē dzīvoja zaldāts. Dienēja viņš ilgi un teicami, caram kalpot prata labi, ierindā stājās spodrs un priekšzīmīgs. Dienesta pēdējā gadā, kā par nelaimi, sāka viņu nīst priekšnieki, ne vien lielie, bet arī mazie – bieži nācās viņam zem rungu belzieniem stenēt.

Grūti gāja zaldātam, nolēma bēgt prom – uzlika mugurā somu, plecā šauteni un gāja atvadīties no biedriem. Tie vaicā:

Kurp iedams? Vai bataljona priekšnieks sauc?

Brālīši, neprasiet! Savelciet man somu ciešāk un nepieminiet ar ļaunu!

Un devās viņš, drosminieks, kurp acis rāda.

Varbūt tuvu, varbūt tālu, nonāca viņš citā zemē, ieraudzīja sargkareivi un vaicāja:

Vai drīkstu šeit elpu atvilkt?

Sargkareivis prasīja jefreitoram, jefreitors oficierim, oficieris ģenerālim, bet ģenerālis ziņoja par viņu pašam ķēniņam. Ķēniņš pavēlēja atsaukt zaldātu, lai nāk gaišo acu priekšā.

Ieradās zaldāts, kā pienākas, formā, nostājās goda stājā kā zemē iemiets. Kēniņš viņam saka:

Saki man godīgi, no kurienes un kurp iedams?

Jūsu karaliskā augstība, nelieciet sodīt, ļaujiet vārdiņu bilst.

Godīgi viņs ķēniņam visā atzinās un lūdza pieņemt kalpībā.

Labi, - ķēniņš saka, - nāc, sargā manu dārzu! Nav tajā īstas kārtības – kāds lauž manus mīļos kokus. Tad nu tu pacenties, nosargā – atlīdzināšu bagātīgi.

Zaldāts piekrita, nostājās sardzē dārzā.

Kalpoja gadu, divus – viss kārtībā. Te trešais gads jau iet uz beigām, kādu dienu iet apgaitā un redz – puse vislabāko koku nolauzti.

“Ak Kungs!” domā pie sevis. “Tavu nelaimi! Kad ķēniņš uzzinās, uzreiz liks mani pakārt!”

Saņēma šauteni, atbalstījās pret koku un cieši aizdomājās.

Te atskan krakšķi, brakšķi, attapās brašulis, skatās – atlidojis milzīgs, briesmīgs putns un gāž kokus apkārt. Zaldāts izšauj, bet nenošauj putnu pavisam, tikai ievaino labajā spārnā. No spārna izkrita trīs spalvas, bet pats putns metās prom, ko kājas nes. Zaldāts pakaļ; taču putns skrēja ātri un drīz vien tika līdz alai un pazuda pazemē.

Zaldāts nenobijās un metās alā putnam pakaļ, iekrita dziļdziļā bezdibenī, atdauzīja sev aknas un veselu diennakti nogulēja bez sajēgas.

Attapies pieceļas, paskatās apkārt, redz – arī pazemē tāda pati gaisma.

 

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)



“Rādās,” domā, “šeit arī cilvēki dzīvo!”

Gāja, gāja, te priekšā liela pilsēta, pie vārtiem sardzes būda, blakus stāv sargs, zaldāts to uzrunā – sargs klusē, nekustas; saņem aiz rokas – akmens!

Iegāja zaldāts sardzes būdā, iekšā daudz ļaužu, gan guļ, gan sēž, tikai visi sastinguši. Gāja klaiņot pa ielām – visur tas pats, nevienas dzīvas dvēseles, visi pārakmeņojušies! Lūk, arī pils, gleznojumiem un kokgriezumiem rotāta, ies tur. Skatās – istabas greznas, uz galdiem dažādi ēdieni un dzērieni, bet visapkārt kluss un tukšs.

Zaldāts iekoda, iedzēra, apsēdās atpūsties. Te izdzird – kāds piebrauc pie lieveņa. Paķēra šauteni un nostājās sardzē.

Ienāca pilī brīnumdaiļa ķēniņmeita ar savām auklēm un apteksnēm, zaldāts viņai atdeva godu, bet viņa viņam laipni paklanījās.

Sveicināts, kareivi! Stāsti, - saka, - kāds vējš tevi šurp atpūtis?

Zaldāts sāk stāstīt.

Apņēmos es ķēniņa dārzu sargāt, un pasāka turp laisties liels putns un kokus postīt, es viņu pieķēru un iešāvu spārnā, tā ka izkrita trīs spalvas. Metos putnam pakaļ un attapos šeit.

Tas putns ir mana māsa, daudz viņa ļauna dara un arī manai karaļvalstij nelaimi uzsūtījusi – visi mani ļaudis pārakmeņojušies. Bet tu klausies – še tev grāmata, nostājies vakarā šeit un lasi, kamēr gaiļi sāks dziedāt. Lai kādi ķēmi tev rādītos, tu paliec pie sava – lasi grāmatu un turi to cieši, lai neizrauj, citādi dzīvs nepaliksi! Ja nostāvēsi trīs naktis, būšu tava sieva.

Labi! – zaldāts atbild.

Tikko satumsa, paņēma viņš grāmatu, nostājās un sāka lasīt.

Te sāk zeme dimdēt, pils dārdēt – ieradās vesels karaspēks, metās zaldātam virsū viņa bijušie priekšnieki, sāka viņu par bēgšanu strostēt un solīja sodīt ar nāvi, jau pielādē šautenes, notēmē... Bet zaldāts uz viņiem neskatās, grāmatu no rokām ārā nelaiž, stāv tik un lasa.

Iedziedājās gaiļi, un pazuda visi kā nebijuši.

Nākamajā naktī gāja vēl trakāk, bet trešajā pavisam karsti – atskrēja bendes ar zāģiem, cirvjiem, āmuriem, gribēja viņam kaulus saskaldīt, dzīslas saplēst, ugunī viņu svilināt, bet paši to vien tīko, kā grāmatu no rokām izraut. Tik briesmīgi bija, ka zaldāts knapi izturēja.

Iedziedājās gaiļi, un visi murgi izčibēja.

Tai pat mirklī visa karaļvalsts atdzīvojās, ielās un namos sāka ļaudis rosīties, pilī ieradās ķēniņmeita ar ģenerāļiem un svītu, visi zaldātam pateicās un godāja viņu par savu kungu.

Nākamajā dienā viņš apprecēja daiļo ķēniņmeitu un dzīvoja ar viņu laimē un saticībā.  

 

Pasaku no krievu valodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google