Dzīvoja reiz večuks ar večiņu. Kādu dienu večiņa kapāja kāpostus un netīšām nocirta sev pirkstu. Ievīstīja to lupatā un nolika uz sola.

Te pēkšņi izdzird – uz sola kāds raud. Attin lupatu, bet tajā guļ mazs puisēns pirksta lielumā.

Izbrīnījās večiņa, izbijās:

-   Kas tu tāds?

-   Es esmu tavs dēliņš, piedzimu no tava mazā pirkstiņa!

Paņem viņu večiņa, skatās – puisēns sīciņš sīciņš, knapi saredzams. Nosauca par Puisīti Pirkstiņu.

Tā nu puisītis auga pie viņiem. Garumā viņš nepieņēmās, toties prātā izrādījās gudrāks par lielajiem.

Reiz viņš prasa:

-   Kur mans tētiņš?

-   Aizbrauca art.

-   Iešu viņam palīgā!

-   Ej vien, bērniņ.

Atnāk uz lauku.

-   Sveiks, tētiņ!

Večuks atskatās.

-   Tavu brīnumu! Balsi dzirdu, bet runātāju neredzu! Kas te tāds runā ar mani?

-   Es – tavs dēliņš. Atnācu tev palīgā art. Sēdies, tētiņ, iekod un atpūties maķenīt!

Večuks nopriecājās, apsēdās pusdienot. Bet puišelis tikmēr ielien zirgam ausī un sāk art, bet večukam piekodina:

-   Ja nu kāds nāk tirgoties, pārdod mani droši, nebaidies! Gan es nepazudīšu, mājās tikšu.

Iet garām lielskungs, skatās – nenobrīnīties, zirgs iet, arkls ar, bet arāja neredz.

-   Kaut kas tāds vēl nav ne redzēts, ne dzirdēts, ka zirgs pats artu!

Večuks saka lielskungam:

-   Akls esi, vai? Neredzi, ka mans dēls ar?

-   Pārdod man viņu!

-   Nepārdošu – tik vien ir mums ar večiņu tā prieka, tik vien mierinājuma kā Puisītis Pirkstiņš.

-   Pārdod, vectētiņ!

-   Dod tūkstoš rubļu!

-   Ko tik dārgi?

-   Pats redzi – puišelis gan sīks, toties knašs un izveicīgs!

Lielskungs samaksāja tūkstoš rubļu, iebāza puiku kabatā un brauca mājās.

Tikmēr puišelis izgrauza kabatā caurumu un izbēga.

Gāja, gāja, kamēr uznāca nakts. Atskrēja izsalcis vilks un aprija viņu. Sēž Puisītis Pirkstiņš vilka vēderā dzīvs, bez bēdu.

Vilkam pelēcim gan slikti izgāja. Ierauga viņš aitas ganāmies. Gans aizmidzis, bet kolīdz vilks piezogas, lai paķertu aitu, tā Puisītis Pirkstiņš iebļaujas pilnā kaklā:

-   Ganiņ, ganiņ, aitu gariņ! Tu guli, bet vilks stiepj aitu prom!

Gans kā pamostas, kā metas vilkam virsū ar rungu un vēl suņus uzrīda, tie kā sāk vilku plosīt, spalvas vien pa gaisu. Pelēcis knapi izbēga.

Vilks pavisam izkāmēja, nācās badā dzīvot. Lūdzās viņš Puisīti Pirkstiņu:

-   Lien laukā!

-   Aizved mani pie tētiņa un māmiņas, izlīdīšu!

Neko darīt. Skrēja vilks uz ciemu, ieskrēja taisni večuka būdā.

Puisītis Pirkstiņš uzreiz izsprūk laukā no vilka vēdera.

-   Sitiet vilku, sitiet pelēci!

Večuks paķēra krāsns kruķi, večiņa – dakšas un sāk vilku zvetēt. Tā viņu arī piebeidza, novilka ādu un pašuva dēliņam kažoku.

Pasaku no krievu valodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.