Reiz kādā zemē dzīvoja kupcis. Divpadsmit gadus viņš nodzīvoja ar sievu, taču viņiem bija tikai viena meita, Vasilisa Brīnumdaiļā. Kad māte nomira, meitenei bija astoņi gadi. Mirstot kupča sieva pasauca meitu, izņēma no segas apakšas lellīti un iedeva viņai, teikdama:

Klausies, Vasilisīt! Piemini un pildi manus pēdējos vārdus. Es mirstu un līdz ar mātes svētību atstāju tev šo lellīti, glabā to vienmēr pie sevis un nevienam nerādi, bet, ja tev gadās kāda bēda, pabaro viņu un palūdz padoma. Viņa paēdīs un pateiks tev, kā līdzēt.

Tad māte meitu noskūpstīja un nomira.

Pēc sievas nāves tirgonis sēroja, kā pienākas, bet tad sadomāja atkal precēties. Viņš bija labs cilvēks, un līgavu netrūka, taču vislabāk viņam pie sirds gāja kāda atraitne. Viņa bija jau gados, un viņai bija divas meitas, gandrīz Vasilisas vienaudzes – rādījās lietpratīga māte un saimniece. Tirgonis atraitni apprecēja, bet pievīlās – nebija vis viņa Vasilisai nekāda labā māmuļa. Vasilisa bija visskaistākā meitene visā ciemā, un pamāte ar meitām viņu par to apskauda un nomocīja darbos, lai viņa izkāmētu, lai vējā un saulē samelnētu – dzīves viņai nebija!

Vasilisa visu pacieta bez kurnēšanas un tapa jo dienas, jo brangāka un daiļāka, kamēr pamāte ar meitām no dusmām galīgi izdēdēja, kaut gan sēdēja kā kundzes, rokas klēpī salikušas. Kā tas nācās? Vasilisai palīdzēja viņas lellīte. Bez viņas meitene netiktu ar visiem darbiem galā. Toties Vasilisa pati, gadās, neapēd visgardāko kumosiņu, bet gan lellītei atstāj, un vakarā, kad visi jau guļ, viņa ieslēdzas savā kambarītī un cienā lellīti, sacīdama:

Ēd, lellīt, paēdies, manu bēdu paklausies! Dzīvoju es mājās pie tētiņa, un nav man prieka nemaz, ēd ļaunā pamāte mani no zemes virsas nost. Pamāci mani, kā man dzīvot, ko darīt!

Lellīte paēd un tad dod padomiņu, remdē bēdas, bet no rīta visus darbus izdara Vasilisas vietā – tā tik atpūšas vēsumā un puķītes plūc, kad visas dobes viņai jau izravētas, kāposti aplaistīti, ūdens sanests, plīts izkurināta. Lellīte vēl parāda meitenei, kāda zālīte palīdz saulē nenodegt. Labi bija viņai dzīvot ar lellīti!

Pagāja daži gadi, Vasilisa nāca jau precību vecumā. Visi pilsētas puiši pie Vasilisas vien raujas, uz pamātes meitām neviens neskatās. Pamāte ļaunojās un visiem atteica:

Nedošu jaunāko pirms vecākajām!

Aizvadīja preciniekus un izgāza niknumu pār Vasilisas galvu.

Te reiz kupcim bija jāpamet mājas tirgus darīšanās uz ilgu laiku. Pamāte tikmēr pārcēlās uz citu māju, kur blakus tumšs mežs. Meža klajumā bija būdiņa, bet būdiņā dzīvoja ragana, kura nelaida nevienu sev klāt un ēda cilvēkus kā cāļus. Pārvākusies pamāte bieži sūtīja ienīsto Vasilisu uz mežu, tomēr meitene allaž laimīgi atgriezās, jo lellīte viņai rādīja ceļu un nelaida raganas būdai ne tuvumā. 

Pienāca rudens. Pamāte nosēdināja visas trīs meitas vakarēt. Vienai uzdeva mežģīnes knipelēt, otrai zeķi adīt, bet Vasilisai – dziju vērpt, un katrai noteica, cik daudz jāizdara. Nodzēsa visā mājā uguni, atstāja tikai vienu svecīti degam tai istabā, kur meitenes vakarēja, un pati aizgāja gulēt. Meitenes strādāja. Te svece sāka dūmot, un viena no mātesmeitām paņēma knaibles, gribēja degli sakārtot, bet, mātes samācīta, it kā nejauši sveci nodzēsa.

- Ko lai tagad darām? Visā mājā nav uguns, bet darbs nav izdarīts! Būs jāiet pie raganas pēc uguns!

Man no kniepadatām nāk gaisma, - teica tā, kura knipelēja mežģīnes. – Es neiešu.

Es arī neieiešu, – teica tā, kura adīja zeķi. – man no adāmadatām nāk gaisma.

Jāiet tev pēc uguns, – abas iesaucās. – Ej pie raganas!

Un izgrūda Vasilisu no istabas.

Vasilisa aizgāja uz savu kambarīti, nolika lellītei priekšā vakariņas un sacīja:

Ēd, lellīt, paēdies, manu bēdu paklausies! Māsas mani sūta pie raganas pēc uguns, bet ragana mani apēdīs!

Lellīte paēda, un acis tai iemirdzējās kā liesmiņas.

- Nebaidies, Vasilisīt, - tā atbildēja. – Ej, kurp tevi sūta, tikai mani turi visu laiku pie sevis. Ar mani tev pie raganas nekas nenotiks.

Vasilisa saposās, ielika lellīti kabatā un pārkrustījusies devās tumšajā mežā.

Iet, drebēdama. Te garām aizjāj jātnieks – pats balts, baltā ģērbā, zirgs viņam balts, un sedli balti. Sāka aust gaisma.

Iet viņa tālāk, garām aizjāj cits jātnieks – pats sārts, sārtā ģērbā un zirgs sārts. Uzlēca saule.

Vasilisa gāja visu nakti un dienu, tikai nākamajā vakarā nonāca klajumā pie raganas mājiņas. Tai apkārt sēta no cilvēku kauliem, uz sētas sasprausti cilvēku galvaskausi ar visām acīm; vārtu viras – cilvēku kājas, vārtu slēga vietā – cilvēka roka, atslēga – mute ar asiem zobiem. Vasilisa no šausmām pamira un apstājās kā pārakmeņojusies. Te atkal jāj jātnieks – pats melns, melnā ģērbā un melnā zirgā, piejāja pie vārtiem un izgaisa; pienāca nakts. Taču tumsa nebija ilga – visiem galvaskausiem uz sētas iespīdējās acis, un klajumā tapa gaišs kā dienā. Vasilisa drebēja aiz bailēm, taču nezinādama, kurp bēgt, palika uz vietas.

Drīz mežā sacēlās briesmīgs troksnis – koki krakšķēja, sausās lapas čabēja, izbrauca no meža ragana, piestā sēdēdama, ar stampu skubina, ar slotiņu pēdas aizslauka. Piejāj pie vārtiem, apstājas, paošņā gaisu un iebļaujas:

Fu, fu! Ož pēc krievu slakas! Kas te atnācis?

Vasilisa sabijusies pienāk pie večas un, zemu klanīdamās, saka:

Tā esmu es, vecomāt! Pamātes meitas atsūtīja pie tevis pēc uguns!

Labi, – ragana atbild, – zinu es viņas. Padzīvo pie manis, pastrādā, tad iedošu uguni, ja nē, pašu apēdīšu!

Pēc tam pavērsās pret vārtiem un uzsauca:

Ei, slēdzenes manas ciešās, atslēdzieties, vārti mani plašie, atdarieties!

Vārti atvērās, un ragana iebrauca svilpodama, Vasilisa viņai sekoja, pēc tam atkal viss aizslēdzās.

Istabā iegājusi, ragana izstaipās un saka Vasilisai:

Dod man šurp, kas krāsnī stāv – man gribas ēst.

Vasilisa aizdedza skalu no galvaskausiem, kas uz sētas sasprausti, un sāka vilkt ārā no krāsns un celt galdā ēdienus. Ēdamais bija pagatavots cilvēkiem desmit. Atnesa no pagraba kvasu, medalu, alu un vīnu. Vecā visu apēda un izdzēra, Vasilisai atstāja tikai drusku kāpostus, maizes garoziņu un sivēna cepeša gabaliņu. Likās ragana gulēt un saka:

Rīt, kad aizbraukšu, tu man skaties – sētu iztīri, būdu izslauki, pusdienas sataisi, veļu izmazgā un vēl aizej paņem apcirknī ceturto daļu kviešu un iztīri no melnumiem. Lai viss būtu padarīts, citādi tevi apēdīšu!

Pavēli devusi, ragana aizmiga saldā miegā, bet Vasilisa nolika ēdiena atliekas lellītei priekšā un sāka gauži raudāt, sacīdama:

Ēd, lellīt, paēdies, manu bēdu paklausies! Smagu darbu man ragana uzdeva un grasījās pašu apēst, ja visu neizpildīšu. Palīdzi man!

Lellīte atbildēja:

Nebīsties, Vasilisa Brīnumdaiļā! Paēd, noskaiti lūgšanu un liecies tik uz auss, rīts gudrāks par vakaru!

 

 

 

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)

 

Agri jo agri Vasilisa pamodās, bet ragana jau augšā; skatās pa logu, galvaskausiem acis nodziest, pazib baltais jātnieks, uzaust gaismiņa. Ragana pasvilpa, uzradās piesta ar stampu un slotiņu. Pajāja garām sārtais jātnieks, uzlēca saule. Ragana iesēdās piestā un izbrauca no pagalma, ar stampu skubinādama, ar slotiņu pēdas slaucīdama. Palika Vasilisa viena pati, apskatīja raganas māju, apbrīnoja pārpilnību un sāka gudrot, pie kura darba vispirms ķerties. Skatās, visi darbi jau padarīti, lellīte lasa pēdējos melnumus no kviešiem ārā.

Ak tu mana pestītāja, - saka Vasilisa lellītei. – Tu mani no nelaimes paglābi!

Tev atlicis tikai pusdienu sataisīt, - atbild lellīte, ierāpdamās Vasilisas kabatā. Sataisi ar dievpalīgu un tad atpūties uz veselību!

Vakarā Vasilisa saklāj galdu un gaida raganu pārbraucam. Metas krēsla; pazib melnais jātnieks un satumst pavisam; galvaskausu acis vien spīd. Iekrakšķas koki, iečabas lapas – brauc ragana piestā. Vasilisa viņu sagaida.

Vai viss padarīts? – ragana vaicā.

Skaties, lūdzama, pati, vecomāt! – Vasilisa bilda.

Ragana visu apskatīja, papukojās, ka nav nekā pārmetama, un sacīja:

Nu labi!

Tad uzsauca:

Uzticamie mani kalpi, dārgie draugi, samaliet šos kviešus!

Uzradās trīs roku pāri, paķēra kviešus un aiznesa prom. Ragana pieēdās un likās gulēt, Vasilisai pieteikdama:

Rīt izdari visu to pašu un vēl paņem no apcirkņa magones un notīri pa vienai sēkliņai – kāds ļaunprātis tām piejaucis zemi!

Veča to pateica, pagriezās pret sienu un sāka krākt, bet Vasilisa pabaroja lellīti. Lellīte paēda un sacīja tāpat kā iepriekšējā vakarā:

Palūdzies dieviņu un ej gulēt. Rīts gudrāks par vakaru, viss padarīsies, Vasilisīt!

No rīta ragana atkal aizbrauca piestā prom no sētas, bet Vasilisa ar lellīti uzreiz arī visus darbus paveica. Vecā atgriezās, visu apskatīja un uzsauca kalpiem:

Uzticamie mani kalpi, dārgie draugi, izspiediet no magonēm eļļu!

Uzradās trīs roku pāri, paķēra magones un aiznesa prom no acīm. Ragana apsēžas pie galda, šī ēd, bet Vasilisa stāv klusēdama.

Kālab tu nerunā ar mani? – jautā ragana. – Ko stāvi kā mēma?

Neuzdrīkstos, - atbild Vasilisa. – bet, ja atļausi, man gribētos tev ko pavaicāt.

Vaicā, tikai ne visi jautājumi noved pie laba; daudz zināt gribēsi, ātri veca paliksi!

Es tev, vecomāt, gribu jautāt tikai par to, ko redzēju – kad nācu pie tevis, mani panāca balts jātnieks baltā ģērbā, baltā zirgā – kas tas bija?

Tā ir diena mana gaišā, – ragana atbild.

Pēc tam panāca mani cits jātnieks, sārtā ģērbā, sārtā zirgā un pats sārts – kas tas bija?

Tā mana sārtā saulīte! – ragana atbild.

Bet ko nozīmē melnais jātnieks, kurš panāca mani jau pie taviem vārtiem?

Tā ir nakts mana tumšā! Visi mani uzticamie kalpi!

Vasilisa atcerējās par trim roku pāriem un klusēja.

Kālab vairs nejautā?

Nu jau būs gana; pati tak, vecomāt, teici – ja daudz zināt gribēšu, ātri veca palikšu.

Labi gan, – saka ragana, – ka tu man prasi tikai par to, ko redzēji aiz vārtiem, ne iekšpusē! Man netīk, ka no manas sētas gružus nes laukā, bet pārāk ziņkārīgos es apēdu! Tagad jautāšu tev – kā tu tiec galā ar darbiem, kurus tev uzdodu?

Man palīdz mātes dotā svētība, - atbild Vasilisa.

Tad redz kā! Vācies tad no manis prom, svētītā meita! Nevajag man tādu svētītu.

Izvilka viņa Vasilisu no istabas un izstūma aiz vārtiem, noņēma no sētas vienu galvaskausu gailošiem redzokļiem un, uz koka uzdūrusi, iedeva meitenei, teikdama:

Lūk, tev uguns pamātes meitām, ņem, tālab jau viņas tevi šurp sūtīja.

Metās Vasilisa skriet galvaskausa gaismā, kas apdzisa tikai no rīta. Nonāca viņa mājās nākamās dienas vakarā. Pie vārtiem jau gribēja mest galvaskausu prom, domāja, mājās jau vairs uguni nevajag. Te no galvaskausa atskanēja dobja balss:

Nepamet mani, nes pamātei!

Viņa palūkojās uz pamātes māju un, neredzēdama nevienā logā gaismiņas, nolēma iet iekšā ar visu galvaskausu. Sagaidīja tur viņu neredzēti mīļi un pastāstīja, ka kopš viņas aiziešanas mājās tā arī nav bijis uguns – pašas uzšķilt nekādi nevarējušas, bet kuru uguni no kaimiņiem atnesušas, tā apdzisusi.

Cerams, tavējā turēsies, – teica pamāte.

Ienesa galvaskausu kambarī, bet gailošās acis tā vien skatās uz pamāti un viņas meitām, tā vien svilina. Šīs metās slēpties, bet kur neslēpies, acis visur seko. Līdz rītam sadedzināja viņas pavisam, ogles vien palika. Tikai Vasilisai klāt neskārās.

 

 

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)

No rīta Vasilisa ieraka galvaskausu zemē, aizslēdza durvis un devās uz pilsētu, kur izlūdzās kādu vecu sieviņu bez bērniem pieņemt viņu dzīvot pie sevis. Dzīvoja un gaidīja tēvu atgriežamies. Reiz saka Vasilisa večiņai:

Man garš laiks bez darba sēdēt, vecomāt! Aizej, nopērc man vislabākos linus, es vismaz vērpšu.

Sieviņa nopirka labus linus, Vasilisa apsēdās vērpt, darbs viņai tā vien šķiras. Diegi iznāca smalki kā mati. Savērpa tik daudz, ka jāķeras pie aušanas, bet neatrast tāda šķieta, kas Vasilisas diegiem derētu, un neviens neņemas tādu uztaisīt. Vasilisa prasa lellītei, tā atbild:

- Atnes man kādu vecu šķietu un vecu šaudīklu, un vēl zirga astrus, es tev visu uzmeistarošu.

Vasilisa visu sadabūja un likās gulēt, bet lellīte pa nakti uztaisīja labu labās stelles. Līdz ziemas beigām bija noausts audums, bet nu tik plāns, ka diega vietā var adatā ievērt. Pavasarī viņas audumu izbalināja, un Vasilisa saka večiņai:

Pārdod, vecomāt, šo audumu, naudiņu sev paturi.

Večiņa preci aplūkoja un noelsās:

Nē, bērniņ! Tādu audumu neviens, izņemot caru, nevalkās. Nesīšu uz pili.

Aizgāja vecā uz cara pili un staigā tik gar logiem. Cars viņu ierauga un vaicā:

Kas tev, vecenīt, vajadzīgs?

Jūsu cariskā augstība, – atbild večiņa, – atnesu jums brīnumainu mantu, nevienam citam i rādīt negribu.

Cars pavēlēja ielaist večiņu iekšā un kā ieraudzīja audumu, acis vien iepleta.

Cik tu par to gribi?

Nav samaksājams, cara tētiņ! Es to dāvanā atnesu.

Cars pateikdamies večiņu dāsni apbalvoja.

Sāka caram no auduma kreklus darināt, piegrieza, bet nekur nevarēja atrast šuvējas, kas uzņemtos tādus pašūt. Ilgi meklēja, līdz beidzot cars veco pasauca un sacīja:

Ja jau tu prati tādu audumu uzaust, pratīsi arī kreklus no tā pašūt!

Ne jau es, valdniek, vērpu un audu, - saka vecā. – tas ir manas pieņemtās meitenes darbs.

Tad lai viņa arī pašuj!

Atgriezās večiņa mājās un pastāstīja visu Vasilisai.

Es jau zināju, - Vasilisa saka, - ka šis darbiņš manām rokām garām neies.

Ieslēdzās savā istabā un ķērās klāt. Šuva viņa, galvu nepaceldama, un drīz vien ducis kreklu bija gatavi.

Vecā aiznesa kreklus caram, bet Vasilisa nomazgājās, sasukājās, sapucējās un apsēdās pie loga. Sēž un gaida, kas būs. Skatās, večiņas pagalmā ienāk cara sulainis, ieiet istabā un saka:

Cara kungs vēlas redzēt rokdarbnieci, kas viņam kreklus darinājusi, un apbalvot viņu pats savām cara rokām.

Aizgāja Vasilisa un nostājās cara priekšā. Kolīdz cars Vasilisu Brīnumdaiļo ieraudzīja, tā uzreiz kā bez prāta.

Nē, - saka, - skaistule mana, nešķiršos es no tevis, būsi mana sieva.

Saņēma cars Vasilisas baltās rokas, nosēdināja viņu sev blakus, un tad jau arī kāzas nosvinēja. Drīz atgriezās Vasilisas tēvs, nopriecājās par meitu un palika pie viņas dzīvot. Arī veco sieviņu Vasilisa paņēma pie sevis, bet lellīti nēsāja kabatā līdz pat mūža galam.

 

Pasaku no krievu valodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.