Ielīda lācis dravā un ņēmās pētīt, kurā stropā ir vairāk me­dus, kamēr uzgāja lielāko bišumāju, un nu sāka šo stumdīt un grūstīt, lai pie kāruma tiktu. Bet bišumāte brīdina:

   — Sargies, ķepaini, svešas mantas, kamēr neesi ar galvu samaksājis! Katrs savu labumu sargā, tāpat i mēs sargāsim.

   Bet lācis pretī:

   — Kas jūs par sargātājiem? Ir tad, ja jūs visi tur stropā līdz zobiem apbruņotos un par dzelzi pārvērstos, es jūsu bītos tikpat, cik peļu vai žurku.

   Un apķer stropu ar ķepu, lai izceltu to no vietas, bet bišu­māte sauc:

   — Celieties spārnos! Aiz manis!

   Bišu spiets iet pa gaisu un, kur nu kura trāpa, tur dzeļ, līdz lācis pietūkst kā sieksta, top akls, ka ne izeju no dravas atrast, un lūdzas:

   — Žēlastību, brāļi un māsas! Jūs esat uzvarējuši! Parādiet man, kur dravai vārti, zvēru jums, ka nekad vairs šite kāju ne­speršu!

   Bišumāte atbild:

   — Pagaidi, kamēr pārskaitu savu karaspēku, vai visi ir vie­tās, pa to laiku arī dravas saimnieks būs klāt, varēsi ar viņu tikt skaidrībā, ja ar mani nevarēji.

  (Horvātija)