Reiz dzīvoja kaķis – briesmīgs izēdājs. Ko tik sievas nolika, kaķis visu aprija: krējumu no bļodiņas izlaizīja, gaļu no poda izvilka. Apskaitās sievas uz kaķi un saka vīriem:
—    Kad brauksiet uz mežu, aizvediet to kaķi prom!
—    Labi.
Sievas noķēra kaķi, iebāza maisā, aizsēja un ielika vezumā. Vīri aizveda kaķi uz mežu, maisu vēl trīs reizes apgrieza riņķī, lai kaķim sagrieztos galva un tas neatrastu mājas, un palaida vaļā. Kaķis iet pa mežu, ņaud, grib ēst. Skatās – guļ beigts meža kuilis. Kaķis nopriecājās, uzlēca uz kuiļa un ēd murrādams.
Garām skrien zaķis:
—    Sveicināts, Kaķinauska kungs!
—    Kad šito apēdīšu, citu nomedīšu, — noņurdēja kaķis.
Zaķis nobijās un aizbēga, ko kājas nes. Skrien, skrien un satiek lapsu:
—    Kaimiņien, kaimiņien, ja tu zinātu, kas mūsu mežā noticis – mazais lielo nokāvis. Ja tu esi drosmīga sieva, varbūt aizbaidīsi viņu?
—    Labi, — atteica lapsa, — aizbaidīšu. Ejam.
Lapsa iet pirmā, zaķis aiz muguras. Aizgāja, un lapsa teica:
—    Sveicināts, Kaķinauska kungs!
—    Kad šito apēdīšu, citu nomedīšu! — auroja kaķis.
Lapsa nobijās un metās uz mežu, zaķis — līdzi. Skrien, skrien un satiek vilku:
—    Kur jūs tā jožat kā apsviluši?
—    Kaimiņ, kaimiņ, ja tu zinātu, kas mūsu mežā noticis – mazais lielo nokāvis. Ja tu esi drosmīgs vīrs, varbūt aizbaidīsi viņu?
—    Labi, — atteica vilks, — aizbaidīšu.
Un iet visi: pa priekšu vilks, tad lapsa, beigās zaķis. Iet, iet, aiziet pie kaķa. Vilkam bailīgi: padara savu balsi smalkāku un saka:
—    Sveicināts, Kaķinauska kungs!
—    Kad šito apēdīšu, citu nomedīšu! — ierēcās kaķis.
Zvēri nobijās un metās bēgt. Skrien, lec, satiek lāču māti.
—    Kaimiņien, kaimiņien, ja tu zinātu, kas mūsu mežā noticis – mazais lielo nokāvis. Ja tu esi drosmīga sieva, varbūt aizbaidīsi viņu?
—    Labi, — atteica lācene, — es ne no kā nebaidos. Ejam, es viņu aizbaidīšu.
Iet visi: priekšā lācene, vilks aiz lācenes, lapsa aiz vilka, zaķis aiz lapsas. Aiziet pie kaķa. Zvēri pašķir krūmus, skatās, bet kaķis tup uz milzīgā kuiļa un ēd. Lācene saka:
—    Sveicināts, Kaķinauska kungs!
Kaķim bail no zvēriem, bet viņš saņem dūšu un ierēcas:
—    Kad šito apēdīšu, citu nomedīšu!
Zvēri nobijās un aizbēga pa mežu. Apstājās kādā pļaviņā un spriež, ko darīt. Lapsa saka:
—    Sarīkosim viņam banketu , varbūt varēsim sadzīvot ar viņu pa labam, varbūt neaiztiks mūs.
Labi. Visi sadalīja darbus. Lācenei vajadzēja uzcelt mājiņu, vilkam – atnest sivēnu, lapsai – zosi, bet zaķim – kāpostus. Lācene nocirta kokus un uzcēla namiņu. Vilks aizgāja uz mežmalu, kur gans ganīja cūkas, nogūlās pie akmens un gaida. Tiklīdz gans pagāja nostāk, viņš pakampa sivēnu, uzmeta mugurā un aiznesa. Lapsa aizgāja pie upes, gaidīja, gaidīja, kad zoss iznāks krastā. Kad zoss notupās, lapsa to ar asti, sita ar asti, sita, uzkāra kaklā un aiznesa. Zaķis aizskrēja uz dārzu, ielīda pa spraugu, sašķina kāpostus, sašķina, salika groziņā un aiznesa.
Sāka visu gatavot, cept, čurkstināt. Viss mežs smaržoja. Kad viss bija sagatavots, lācene aizgāja kaķi aicināt:
—    Kaķinauska kungs, laipni lūdzu uz banketu!
—    Iešu, iešu, iešu, — noņurdēja kaķis.
Atskrien lācene:
—    Nāks!
Gaida, gaida, gaida, gaida, bet kaķa – nav.
Iet vilks aicināt:
—    Kaķinauska kungs, laipni lūdzu uz banketu!
—    Iešu, iešu, iešu.
Atskrien vilks:
—    Nāks!
Gaida, gaida, gaida, gaida, bet kaķa kā nav, tā nav. Iet lapsa aicināt:
—    Kaķinauska kungs, laipni lūdzu uz banketu!
—    Eju, eju, — atteica kaķis un nolēca no kuiļa.
Atjoza aizelsusies lapsa:
—    Jau nāk.
Zvēri nobijušies paslēpās kur kurais: vilks palīda zem žagaru kaudzes, lācene uzrāpās uz mājiņas, lapsa ielīda alā, bet zaķis palika par saimnieku. Atnāca kaķis. Zaķis atvēra durvis, ielaida ciemiņu, bet pats dreb – baidās no kaķa. Kaķis tūlīt uzlēca uz galda un sāka grauzt gaļu, strēbt kāpostus. Bet vilkam tā gribas gaļu, ka viņam pat aste trīc, palīdusi no žagaru apakšas. Kaķis pamanīja, ka kaut kas kustas, nodomāja, ka pele, un lēca no galda peli ķert. Vilks nodomāja, ka kaķis grib viņu nokaut, un pārbijās. Kā metās laukā no žagariem – izbakstīja acis, salauza ribas un pagalam bija. Kaķis, pats pārbijies, lēca uz jumta. Lācene – bladāc! – novēlās no mājiņas un nositās. Lapsa bēgdama tika sunim nagos. Palika tikai zaķītis ar kaķīti, un abi dzīvoja ilgi un laimīgi.

Tulkojis Jānis Elsbergs. Pasaku lietuviski var noklausīties šeit.