Reiz velns aizgāja pie Dieva un saka:
—    Atļauj man, es visus cilvēkus nokaušu.
Dievs padomāja, padomāja un atļāva viņam nokaut visus cilvēkus. Velns tūdaļ pārvērtās par dzelzs vilku un sāka kaut cilvēkus. Izkāva visus cilvēkus, palika tikai brālis un māsa. Izraka zem zemes alu un dzīvo abi tur.
Bet vilks nekur nevar viņus atrast. Skraidīdams pa pasauli, reiz satiek āzīti. Metas tam virsū un jau grasās aprīt, taču āzītis sāk lūgties, lai palaiž:
—    Atlaid mani, es tev pateikšu, kur dzīvo brālis un māsa. Met mani pār kreiso plecu – kur ragi iedursies, tur roc un atradīsi viņus!
Vilks izdarīja, kā āzītis teicis. Un izraka viņus. Māsa bija ļoti skaista, un vilkam ļoti patika. Tiklīdz vilks grasās brāli nokaut, tas paslēpjas aiz māsas, bet māsu vilks neaiztiek. Vilks ņēma un pārvērtās par jaunskungu, tā viņam gribējās pamēģināt, bet aizmiga. Tie abi metas bēgt. Skrien, skrien un aizskrien pie jūras līča. Nezina, ko tagad darīt, kā lai tiek pāri. Ierauga vecīti pienākam, uzreiz taujā tam. Vecītis vaicā:
—    Vai jums ir laulību gredzens un lakatiņš?
Tie atbild, ka ir.
—    Tad paripiniet gredzenu pa lakatiņu, un būs ceļš.
Viņi paripināja gredzenu, pār jūru radās ceļš, un viņi aizskrēja. Skatās – vilks atkal dzenas pakaļ, teju pusē līcim ticis. Viņi tūdaļ atripina gredzenu atpakaļ, un ceļš pazuda. Nu vilks netika pāri, aizpeldēja atpakaļ, bet viņi atrada būdiņu un sāka dzīvot. Brālis gāja uz mežu medībās, bet māsa palika mājās. Māsai palika žēl vilka, dzirdot, kā tas gaudo līča otrā krastā. Sameklēja lakatiņu ar gredzenu, paripināja un uztaisīja ceļu pār līci. Nu vilks atskrēja pie viņas.
Brālis tobrīd staigāja pa mežu un satika vecīti. Tas viņam lika nocirst trīs nūjas – vienu ābeles, vienu oša, bet trešo ozola, un pamācīja:
—    Kad uziesi resnu ābeli, sit to ar ābeles nūju; kad uziesi resnu osi, sit to ar oša nūju, bet, kad uziesi resnu ozolu, sit to ar ozola nūju.
Kad brālis uzgāja resnu ābeli, viņš tai sita ar ābeles nūju, un no ābeles izlēca liels suns. Uzgājis resnu osi, viņš tam sita ar oša nūju, un izlēca vēl lielāks suns. Bet, kad viņš ozolam sita ar ozola nūju, tad no ozola izlēca vēl lielāks suns nekā iepriekšējie. Šie suņi samedīja viņam zaķus un citus zvērus.
Viņš pārnāca mājās, bet vilks pārvērtās par adatu, ielīda solā un teica māsai:
—    Nosēdini brāli tajā vietā, tad es viņu saplosīšu.
Māsa sāka brāli pierunāt:
—    Būsi noguris, brālīt, pa mežu staigādams... Sēdies!
Pirmais suns tūdaļ kampa solu un noplēsa tam pusi.
Māsa sāka bārties:
—    Paskat, suns solu saplēsa. Nosit viņu!
—    Solu es uztaisīšu citu, bet suņi mūs baro.
Otrā rītā brālis atkal aizgāja ar suņiem uz mežu medībās. Nu vilks saka:
—    Tagad es pārvērtīšos par sāli; kad viņš ēdīs, ieber sāli virumā, tad es viņu saplosīšu.
Kad brālis pārnāca no meža, māsa deva viņam ēst un, paņēmusi sāli, iebēra bļodiņā. Otrs suns tūdaļ pielēca un saplosīja bļodiņu. Māsa sāk uz brāli bārties:
—    Viens solu, otrs bļodiņu saplēš – sit taču nost tos suņus!
—    Tad ta nelaime! Uztaisīšu jaunu bļodiņu.
Otrā dienā viņš atkal aizgāja uz mežu. Vilks saka:
—    Tu saslimsti un saki: „Man šādu tādu zāļu nevajag. Tikai, saki, ir vienas dzirnavas ar trejdeviņām durvīm, trejdeviņiem dzirnakmeņiem; ja atnesīsi man no tām dzirnavām miltus, tad es atlabšu.”
Atnāk brālis no meža un atrod māsu saslimušu. Viņa pateica brālim tieši tā, kā vilks mācījis. Brālis ar suņiem aizgāja ar’ uz tām dzirnavām. Tiklīdz suņi ieskrēja dzirnavās, durvis – bums! – un aizcirtās. Suņi gaudo, vairs netiek ārā no dzirnavām. Brālis aiziet raudādams:
—    Tagad, kad pārnākšu mājās, mani nomocīs.
Satika vecīti.
—    Kāpēc tu raudi?
—    Kā lai neraudu, kad mani suņi ieslēgti dzirnavās. Kad pārnākšu mājās, vilks mani saplosīs.
Vecītis iedeva viņam stabulīti:
—    Tu atradīsi pirti, tev izkurinātu, lai tevi sadedzinātu. Kad tevi ievedīs, tad palūdz, lai atļauj pēdējo reizi papūst stabulīti.
Kad pārnāca mājās, atrada izkurinātu pirti. Vilks bija uzcēlis dzelzs pirti. Tūlīt aizveda brāli un sāka pērt. Viņš palūdza, lai izlaiž laukā:
—    Atļauj man vēl vienu reizi papūst stabulīti!
Vilks izlaida. Vienu reizi papūta, atskrēja pirmais suns. Iegāja atkal pirtī, un viņu atkal sāka pērt. Izlaida viņu ārā vēlreiz. Kad papūta, atskrēja otrs suns. Atkal viņu pēra pirtī, nomoka jau pavisam:
—    Atļauj man vēlreiz pastabulēt!
Kad pastabulēja, atskrēja arī trešais suns. Tie tūdaļ metās virsū vilkam un saplosīja. Tad brālis pārnāca mājās.
Māsa otrā rītā aizgāja uz pirti, atrada ilkni un paņēma. Nākamajā dienā brālis paņēma māsu, aizveda uz mežu, piesēja pie koka, nolika toveri un trīs vezumus salmu un pateica:
—    Kad šitos salmus būsi apēdusi un toveri pieraudājusi, tad atlaidīšu.
Tajos laikos karaļmeita iegātni meklēja. Bet cilvēku vairs nebija, tikai šis brālis. Tad precēsies ar viņu. Rīkoja kāzas. Jau jābrauc laulāties, un karaļmeita jautā:
—    Vai tev nav kādu radu, brāļa vai māsas, vai tantes, kas gultu uzklātu?
Viņš atcerējās par māsu:
—    Man ir māsa: divdesmit septiņi gadi, kopš aizvedu uz mežu, varbūt vēl dzīva.
Aizgāja uz mežu. Atrada: salmi apēsti, toveris pieraudāts. Un pārveda mājās. Māsa jaunlaulātajiem klāja gultu un ielika ilkni. Kad brālis gūlās, ilknis ieurbās viņam sānā – un beigts. Māsa saka:
—    Ai, tos suņus gan nelaidiet klāt, tie saplosīs brāli.
Aizveda uz kapiem glabāt. Kad ielaida kapā, viens suns ielēca un izcēla laukā. Māsa kliedz:
—    Apsauciet suņus, apsauciet!
Bet citi vēl skatās, ko tie darīs. Tūdaļ viens suns apostīja, aplaizīja, atrada ilkni un izvilka. Brālis atdzīvojās. Viņš paņēma zobenu un nocirta māsai galvu, bet ar karaļmeitu ilgi dzīvoja saskaņā un mīlestībā.

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs. Pasaku lietuviski vari klausīties šeit.