Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Par kādu vīru, sauli, mēnesi un vēju
Teicējs: Pēteris Šogolovs
Dzīvoja kāds vīrs ar sievu. Viņiem bija trīs meitas. Reiz tas vīrs aizgāja uz tīrumu art. Apmācies, auksts. Vīrs saka:
— Kaut parādītos saule un mani sasildītu! Tad es atdotu viņai vecāko meitu.
Tūdaļ parādījās saule un sasildīja viņu, bet vecākā meita tobrīd aiznesa viņam pusdienas. Tēvs saka:
— Es tevi apsolīju saulei.
— Labi, tēt. Ja apsolīji, precēšu.
Saule tūdaļ pat atnāca un aizveda meitu. Kad vīrs pēc aršanas pārnāca mājās, sieva jautā:
— Bet kur meita?
Saka:
— Izprecināju saulei.
Tad vīrs aizbrauca uz mežu malku cirst. Cirta visu dienu, pēc tam krāva vezumā, līdz satumsa tā, ka viņš pat cirvi sev rokās neredz. Saka:
— Kaut jel mēness uzspīdētu, atdošu vidējo meitu!
Mēness uzspīdēja tūdaļ pat, palika gaišs kā dienā. Tieši tobrīd vidējā meita atnāca pie tēva: bija, sēnes lasot, apmaldījusies un novēlojusies.
— Raugi, bērniņ, – saka tēvs. – Es tevi apsolīju mēnesim.
— Labi, tēt. Ja apsolīji, tad iešu pie viņa.
Un uzreiz atnāca mēness un aizveda meitu. Bet, kad vīrs pārbrauca mājās, sieva jautā:
— Bet kur tad meita, kāpēc nenāk?
Saka:
— Es viņu mēnesim izprecināju.
Atnāca siena laiks. Vīrs aizgāja zāli pļaut. Bet tik karsts, ka viņš nespēja izkapti rokās noturēt! Saka:
— Kaut jel vējiņš uzpūstu, būtu vēsāks, es viņam jaunāko meitu atdošu.
Tūdaļ pat sāka pūst vējš, vīram palika labāk, un tieši tad atnāca jaunākā meita, atnesa viņam pusdienas. Vīrs saka:
— Es tevi, bērniņ, vējam apsolīju.
— Ja apsolīji, tad precēšu.
Te uzreiz atnāca vējš un aizveda meitu. Bet, kad vīrs pārnāca mājās, sieva jautā:
— Kur tad meita?
Atbild:
— Es viņu vējam izprecināju.
Nu, tad jau labi: visas trīs meitas izprecinātas. Bet paiet kādas pāris nedēļas – noilgojas vīrs pēc vecākās meitas. Iet pie znota, saules, ciemos. Bet, kad aiziet, jau vakars. Saule, znots, saka:
— Samaisi miltus un izcep tēvam pankūkas.
Meita saka:
— Vakars jau, neba tagad krāsni kurināt.
Bet saule saka:
— Nevajag uguni, es tāpat izcepšu, lej tik man uz galvas.
Meita tūdaļ lēja mīklu vīram uz galvas, un saule pankūkas izcepa. Tēvs paciemojies aizgāja mājās. Bet, kad pārnāca, bija jau vakars. Saka sievai:
— Samaisi miltus, cepsim pankūkas!
— Ko tu te uz nakti iedomājies, ne uguns kuras, ne kā!
— Nevajag uguni: es tāpat māku izcept, – saka. – Lej mīklu man uz galvas!
Tad sieva izgāza mīklu vīram uz galvas, un viņam aplipa gan mati, gan ausis, gan acis, gan deguns! Viņš tā apķepa, ka tikai pēc trim dienām pirtī varēja notīrīties.
Padzīvojis vēl dažas dienas, viņš noilgojās pēc otras meitas. Nu iet pie mēneša, pie savas meitas. Aiziet – atkal jau vakars. Znots, mēness, saka:
— Aizej uz pagrabu, atnes tēvam medu.
Bet meita saka:
— Kā lai es eju uz pagrabu, tumšs taču!
— Tas nekas, es paspīdināšu.
Mēness uzlika pirkstu uz sētas – uzreiz pagrabu varēja redzēt skaidri kā dienā. Vīrs tur labi paciemojās, atgriezās mājās, saka sievai:
— Aizej uz pagrabu, atnes medu!
— Vai tu dumjš? Kā lai es eju pa tādu tumsu?
Saka:
— Es paspīdināšu.
Sieva aiziet uz pagrabu, bet vīrs, uzlicis pirkstu uz sētas, spīdina. Taču sievai kā tumšs, tā tumšs. Pa pagraba kāpnēm kāpdama, krita, sasita degunu. Atnāca mājās, vīru lamādama, vienās asinīs.
Pagāja dažas dienas, vīrs noilgojās pēc jaunākās meitas. Iet, iet. Kad aizgāja, vēl bija gaišs. Jaunākā meita skaisti pacienāja tēvu un savu vīru. Bet pēc tam vējš saka:
— Paņem kažoku, iesim mazliet pa ūdeni pavizināties.
— Noslīksim!
— Ko tu? – saka vējš. – Atnes kažoku: mājā karsts, vismaz pabraukāsim.
Viņi iemeta kažoku upē, abi uzlēca virsū, vējš uzpūta – aizpeldēja kā ar laivu. Vīrs pārnāca mājās, saka sievai:
— Nu, ņem kažoku: mājā silts, iesim pa upi pavizināties.
— Ko tu runā? Vai pavisam prātiņu zaudējis? Mēs noslīksim, — saka sieva.
— Nekā nebija! Pats redzēju, kā mans znots uz kažoka peldēja.
Abi tūlīt paņēma kažoku, aiznesa uz upi, iemeta un lēca abi virsū vizināties. Kažoks nogrima, bet viņiem abiem tikai kājas virs ūdens parādījās un tad vairs nebija redzami: upe aiznesa.