Reiz dzīvoja karalis un karaliene, un bija tiem viens vienīgs dēls. Kad dēls bija paaudzies, viņi rīkoja kristības ar matu apcirpšanu, kā tai valstī parasts, un aicināja piedalīties karaļvalsts slavenākos cilvēkus. Baltās istabas mirdzēja zeltā, sudrabā, dārgos akmeņos un tūkstošos sveču. Un vakarā, kad dārzā dejoja riņķa deju, saķērās rokās meitenes, cita par citu krāšņāka, un acu nenolaida no karaļdēla, it kā viņu ar acīm apēst gribēdamas.

   Ap pusnakti ciemiņi izklīda, bet karaļdēls izgāja pastaigāt birzī, kur auga vecas liepas; mēnesnīcā bija gaišs kā dienā, un viņam nenāca miegs.

   Birzs izskatījās kā noburta, resnie stumbri meta tumšas ēnas, bet mēnesstari, caur zariem krītot, uz zemes zīmēja smalkus rakstus. Liepu ziedi smaržoja kā vīraks baznīcā. Karaļdēls domīgi soļoja pa mīksto zāli. Iznācis pļaviņā, redz savā priekšā mēnesnīcā stāvam mazu vilu baltā tērpā ar zelta izšuvumiem. Garie mati tai izlaisti pār pleciem, bet galvā zelta kronis, kas izrotāts dārgakmeņiem. Viņa bija pavisam maza. Kā lellīte!

   Karaļdēls izbrīnījies apstājas un skatās, bet viņa saka balstiņā, kas skan kā sudraba zvaniņš:

   — Skaistais karaļdēls! Arī es biju ielūgta svētkos, bet man nebija drosmes nākt un dejot, jo es taču esmu tik maza, tomēr es tevi sveikšu šajā skaistajā mēnesnīcā, kas man ir kā saules gaisma.

   Mazā vila karaļdēlam iepatikās. Viņš neizbijās no sastapšanās naktī, bet piegāja viņai klāt un saņēma viņu aiz rokas. Taču viņa negaidot izrāvās un pazuda. Karaļdēlam rokā palika tikai viņas cimdiņš, tik maziņš, ka viņam tikai ar grūtībām izdevās to uzvilkt savā mazajā pirkstiņā. Noskumis viņš atgriezās pilī un nevienam neteica ne vārda, kur bijis un ko redzējis.

   Taču nākamo nakti karaļdēls atkal devās uz birzi. Staigāja gaišajā mēnesnīcā un meklēja mazo vilu. Bet viņa nerādījās. Noskumušais karaļdēls izvilka no azotes mazo cimdiņu un piespieda pie lūpām. Tanī pašā mirklī viņa priekšā nostājās mazā vila. Karaļdēls tā nopriecājās, ka ne izstāstīt. Pat sirds krūtīs salēcās no prieka. Mēness gaismā viņi ilgi staigāja un runājās. Karaļdēls pabrīnījās, ievērojis, ka mazā vila aug augumā, kamēr viņi runājas. Kad pienāca laiks atvadīties, viņa bija jau divreiz tik liela kā iepriekšējo nakti. Kad viņš tai atdeva cimdu, vila to vairs nevarēja uzvilkt.

   — Ņem šo cimdu un glabā to sev par piemiņu! — viņa teica un pazuda.

   — Nēsāšu to pie sirds, — sacīja karaļdēls.

   Kopš tā laika katru nakti viņi tikās birzī. Kamēr spīd saule, karaļdēls nezina, kur dēties. Visu dienu skumst, nevar sagaidīt, kad mēness uzlēks, domā tikai par savu viļu un vaicā sev: «Atnāks viņa šonakt vai neatnāks?»

   Karaļdēls iemīlēja mazo vilu aizvien stiprāk, bet viņa katru nakti auga lielāka un lielāka. Kad bija apkārt deviņas naktis, spīdēja pilnmēness un vila bija izaugusi karaļdēla augumā. Priecīgi viņu sagaidījusi, maigā balstiņā saka:

   — Kamēr mēness spīdēs, vienmēr iešu pie tevis.

   — Nē, mana dārgā. Nevaru bez tevis dzīvot. Tev jābūt manai pavisam. Gribu tevi padarīt par karalieni.

   — Mans mīļais, — saka vila, — būšu tava, bet tikai tad, ja mūžīgi mīlēsi vienīgi mani.

   — Mūžīgi mūžam! — sauca karaļdēls bez apdomāšanās. — Un tikai tevi, uz citām pat nepaskatīšos!

   — Labi! Bet atceries — būšu tava tikmēr, kamēr turēsi vārdu.

   Pēc trim dienām abi jaunie svinēja kāzas. Visi jūsmoja par viļas skaistumu. Viņi dzīvoja laimīgi septiņus gadus, bet tad nomira vecais karalis. Uz bērēm sanāca milzums ļaužu. Pie šķirsta sēroja visas zemes skaistākās dāmas. Bija tur arī kāda melnacaina skaistule sarkaniem matiem. Tā nedz skaitīja pātarus, nedz apraudāja mirušo, tikai dedzināja skatieniem karaļdēlu. Arī viņš ievēroja, ka skaistā dāma viņā raugās, un tas likās tik patīkami.

      Kad bēru gājiens devās uz kapiem, karaļdēls, turēdams sievu pie rokas, trīsreiz uzlūkoja skaistuli. Te viņa sieva uzmina svārku malai un paklupa.

   — Redzi, kleita man ir par garu! — viņa iesaucas. Karaļdēls pat neievēroja, ka viņa sarukusi.

   Kad apglabāja veco karali, visi devās atpakaļ, un sarkanmate soli solī sekoja karaļdēlam, bet viņš visu laiku slepus lūkojās tajā. Un nemanīja, ka sieva kļūst aizvien mazāka un mazāka. Kad iegāja vecajā birzī, viņa pazuda pavisam.

    Karaļdēls apprecēja sarkanmati ar melnajām acīm. Bet ar viņu pat trīs dienas laimīgi nenodzīvoja. Viņa pieprasīja, lai nopērk viņai gultu no dārgiem akmeņiem. Te viņai iegribējās to, te šito un visu tādu, kā nemaz pasaulē nav. Kad nebija iespējams viņas vēlēšanos piepildīt, raudāja, strīdējās un bārās. Kad karaļdēlam bija diezgan, viņš ņēma un padzina sievu. Tikai tagad viņš saprata, ko izdarījis. Bēdājās gauži un sēroja pēc mazās vilas. Atkal katru mēness nakti gāja uz birzi zem vecajām liepām meklēt savu labo, jauko vilu. Saukdams sauca, meklēdams meklēja, tā arī novecoja gaidīdams. Bet viņa nekad vairs neatgriezās.

(Bosnija)