Kādam zemniekam bija divi dēli. Vecāko sauca par Malanu, jaunāko — par Bakaru. Kad tēvs juta tuvojamies pēdējo stun­diņu, viņš paaicināja dēlus pie sevis un teica:

   „Mani bērni, dzīvojiet saticībā un draudzībā. Zvēriet nekad neķildoties un viens ar otru nestrīdēties.”

   Un abi brāļi pie tēva nāves gultas to zvērēja. Pagāja gads. Malans un Bakars dzīvoja saticīgi un drau­dzīgi. Te kādu vakaru abi sēdēja pie ugunskura un miermīlīgi sarunājas. Pēkšņi Bakars teica:

   „Šodien es biju mežā, redzēju, kā septiņi cirta vienu koku. Laikam gribēja no tā uztaisīt laivu. Tas tik bija koks! Visi sep­tiņi reizē cērt, bet cirvju cirtieni nemaz nav dzirdami, jo stumbrs ir varen resns.”

   Malans gandrīz vai salēcās — tie nu gan ir balti meli! Viņam, tādas blēņas dzirdot, nācās grūti savaldīties, lai brāli neapsauktu, bet kā var neizpildīt tēva novēlējumu? Malans mazliet padomāja un teica:

   „Tas vēl nav nekas! Es gan tiku redzējis varenu putnu! Vakarnopašarītapie debesīm parādījās knābis, vakarā — kakls, bet šodien, gaismai svīstot, — aste. Diez vai tu būsi tādu putnu redzējis?”

   „Tu nu melo, brālīt!” Bakars gribēja iebilst, taču, atcerējies tēva novēlējumu, cieta klusu. Padomāja un vaicāja:

   „Un kur šis putns dzīvo? Varbūt arī ligzdu vij tieši mākoņos?”
   Bet Malanam to vien tik vajadzēja.
   „Kāpēc tad mākoņos?” viņš pavīpsnāja.

   „Šis putns mājo tajā kokā, kuru cirta septiņi vīri. Padomā, tik resns koks: pat cirvju klaudzieni otrā pusē stumbram nav dzirdami...”

   Brāļi paskatījās viens uz otru un sāka skaļi smieties. Pēc tam Bakars teica:

   „Piedod, brāli, es par to koku izdomāju.”
   Tā Malans atmācīja brāli melot.

Gvinejas - Bisau tautu pasaka.