Senos, sensenos laikos tuvākā Krakovas zemes kaimiņvalsts bija Milžu Karaļvalsts. Tās zemes iedzīvotāji paši gan nebija milži, taču pār tiem valdīja septiņdesmit septiņi milzīgi vīri. Tos visus valdīja karalis, pats lielākais no visiem milžiem. Tiem septiņdesmit septiņiem milžiem bijusi milzu vara. Ja kāds no tiem pateicis „jā”, tad uzreiz no zemes izcēlusies augsta klints; ja kāds sacījis „nē”, tad zemē uzreiz dziļš bezdibenis atvēries. Tāda nu tā bija – savāda un apburta zeme, un ne vien apburta un savāda, bet arī visādiem labumiem bagāta. Kādu reizi, kad visi septiņdesmit septiņi milži sanāca kopā, lai apspriestos, viens no tiem izteica domu, ka derētu valsti paplašināt.
- Ieņemsim to Krakovas zemi, - viņš teica.
Karalis piekrītoši pamāja ar galvu un vēl reizi pajautāja pārējiem kungiem piekrišanu. Bet tie visi vienā balsī skaļi noteica:
 - Jā!
Tikko viņi bija izteikuši to vārdu, tā no zemes ar milzīgu būkšķi izlauzās septiņdesmit septiņi kalni. Tie bija tik augsti, ka virsotnes pazuda mākoņos.
Tajā pašā mirklī visi padomes milži ar pašu karali priekšgalā zaudēja savu burvju spēku – jo bija gribējuši svešu zemi iekarot.
Zudībā gāja arī karaļa pils, bet visi sapulcējušies milži acumirklī sāka sarauties. Āda tiem žigli vien pārklājās zvīņām. Pēc necik ilga laika no lielās milžu padomes bija palicis tikai čūsku murskulis uz pelēkas, klinšainas zemes. Tikai viens pats karalis to vidū vizēja ar sudrabainu ādu un dimanta kronīti uz pieres.
Neliela nu bija viņa valstība – tā varēja sniegties vien tik tālu, cik tālu ar skatienu aizsniegties, aiztiekties un saredzēt cilvēkus, kas strādāja uz lauka, un atšķirt, vai tiem pelēki vai balti svārki mugurā.
Tas notika pirms daudziem gadu simtiem. Bet pēc tam visa čūsku karaļvalsts apauga ar mežu un pārauga necaurejamā biežņā, kas stāv vēl šobaltdien. Pār gāršu gan melnē kalnu virsotnes, ko milžu vārdi no zemes izsaukuši, bet ko vēlāk par Karpatiem dēvēt sākuši. Stāsta arīdzan, ka viens sudrabādains čūsku ķēniņš ar lielām pūlēm tajās virsotnēs lienot, lai no augšas uz savu valstību noskatītos, tās plašumus skatienā ietvertu un par visplašāko to dēvētu. Bet vēl tagad tais augstienēs, pār kurām čūsku ķēniņš līdis, ne krūms viņa pēdās vairs neuzaugs, tikai klintis laistās sudrabotā dimanta sliedē, ko čūska atstājusi.

Pierakstījusi Marija Krīgere.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Pasaku poliski klausies šeit.