Šī ir oriģinālās lapas neoficiālā statiskā kopija. Jautājumi/ieteikumi/pretenzijas: @virtulis vai danko@very.lv. 10 GiB torrents ar visu, kas ir.
Pasakas.net

Pasakas

Poļu valoda

Rātsnama taurētājs un kraukļu karalis

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Pastāstīšu jums šodien kādu skaistu stāstu par Poznaņas rātsnamu. Poznaņas rātsnamu jūs, kas dzīvojat Poznaņā, noteikti visi zināt, bet jūs, mīļie, kas dzīvojat tur tālāk, ārpus Poznaņas, noteikti jau būsiet Poznaņas rātsnamu kaut bildītē vai fotogrāfijā redzējuši. Tā ir visskaistākā ēka Poznaņā un viena no skaistākajām visā Polijā. Tas stāv Vecajā Rinekā jau sešsimt gadu, un tā lepnums:  mākoņu augstais tornis atceras vēl Jagellonu laikus.

No torņa paveras skaists skats uz visu pilsētu un attālākām nomalēm. Tornī zem lielā pulksteņa jau izsenis atrodas telpa, ko dēvē par torņa taurētāja istabu. Torņa taurētājs sensenos laikos bija pilsētas ziņnesis, tas nozīmē – dienām un naktīm raudzījās, vai pilsēta ir drošībā. Piemēram, ja kaut kur pilsētā izcēlās ugunsgrēks, taurētājs pūta trauksmes tauri, saucot visus pilsētas iedzīvotājus uguni dzēst.

Un lūk, pirms daudziem jo daudziem gadiem par tādu rātsnama sargu bija vērīgais un uzticamais Pšemko. Viņam bija dēlēns Bolko, kuram vislielākais prieks bija ciemošanās torņa kambaros. Viņš tur sēdēja augām dienām, stundu stundām. No saviem augstumiem skatījās uz cilvēkiem, kas soļoja pa ielām tādi mazītiņi kā rūķīši. Un skatījās uz mākonīšiem debesīs, kas pieņēma dažādu milžu un zirgu, un fantastisku pūķu formas. Un klausījās skaļajā rātsnama pulkstenī, kurš bez mitas skandēja savā noslēpumainajā mēlē:

 Tik – tak, tik – tak, tik – tak,

bija tā, ir tā, būs tā!

 Un pēc tam dimdēja:

 Bamm-bimm, bamm-bimm,

es jums viens

tornī dimdu

stundas skaitu

simtu simtus

Bamm-bimm...

Ak, cik lieliska šķita pasaule tur, augšā, rātsnama tornī – pavisam cita dzīve, nekā tur lejā, pilsētas laukumā un ielās. Tā nospriedis, arī Bolko nolēma kļūt par rātsnama taurētāju gluži tāpat kā viņa tēvs Pšemko.

Vienu reizi, kad Bolko, kā parasti, sēdēja torņa kambarī un sapņaini skatījās  lejup, pie viņa kājām piepeši nogāzās kaut kas melns. Bolko ļoti izbijās, taču nomierinājās, ieraudzījis, ka nokritušais ir tikai putns vien, melns krauklis. Putns gulēja pie viņa kājām pavisam bez spēka, ar aizlūzušu un asiņojošu spārnu.

Bolko bija ļoti labs un iejūtīgs pret visām dzīvām radībām. Tādēļ viņš arī, daudz nedomājot, uzmanīgi pacēla savainoto kraukli, noglaudīja viņa melno, spožo knābi un aiznesa uz tēva istabu turpat tornī. Tur viņš rūpīgi apmazgāja kraukļa aizlauzto spārnu, iezieda brūci ar dziedējošu ziedi un nolika kraukli gulēt uz mīkstas vilnas drānas stūrī pie savas gultiņas.

Boleks tagad augām dienām sēdēja pie kraukļa un aprūpēja to, cik sirsnīgi vien prazdams. Cik liels gan bija viņa prieks, kad pēc dažām dienām krauklis bija atlabis tiktāl, ka varēja cik necik pakustēties. No tās dienas, jautri lēkādams, krauklis visur gāja Bolko nopakaļ gluži kā sunītis savam saimniekam.

Un lūk, pagāja arī nākamā nedēļa, krauklis pilnīgi atveseļojās, un tad kādu nakti atgadījās kaut kas neparasts.

Krauklis izlēca no savas gultiņas un ar knābi vairākas reizes viegli piesita Bolko rokai.

Bolko pamodās, plaši atvēra acis – un pēkšņi viss bija pavisam gaišs. Viņa acu priekšā stāvēja krauklis, kurš bija pārvērties mazā vīriņā – mugurā garš purpura mētelis, galvā zelta kronis. Bolko aiz brīnumiem vai valodu zaudēja.

Taču tajā pašā mirklī mazvīrs ierunājās skumjā un mīlestības pilnā balsī:

- Nebaidies, Bolku. Es esmu kraukļu karalis, kam tu izglābi dzīvību. Kāds strēlnieks man šāva ar bultu un sašāva man spārnu. Nebūtu tavas labās sirds un prasmīgo roku, un rūpju, es, visdrīzāk, būtu nomiris. Taču tagad ir pienācis brīdis, kad mums jāšķiras. Man jāatgriežas pie savas kraukļu tautas. Es saku tev paldies par dzīvību un par mīlestību un žēlsirdību, ko tu man esi izrādījis, un tāpēc esmu nolēmis atstāt, lūk, šo te mazo dāvaniņu.

To teicis, viņš iedeva Bolekam mazu sudraba taurīti un pēc tam vēl piekodināja:

- Kad būs vajadzība, iepūt šajā taurītē no rātsnama torņa, apstādamies ik stūrī, noskandini tauri uz visām četrām debesu pusēm un tad gaidi mani un paļaujies uz palīdzību. Bet tagad – atvadīsimies!

Un vīriņš pārvērtās atpakaļ krauklī, uzlēca uz palodzes, izpleta spārnus un  pazuda nakts dzīles...

Kad krauklis bija aizlidojis, Bolko gauži noskuma. Žēl bija šķirties no putna, kurš bija kļuvis par mīļāko rotaļu biedru un kam viņš bija pieķēries no visas sirds. Nākamajā dienā puisēns sameklēja mājās stipru auklu, piesēja to taurītei un taurīti pakāra uz krūtīm. Kopš tāds dienas viņš no savas taures nešķīrās ne mirkli.

Gāja gadi, un Bolko izauga par apsviedīgu jaunekli; palīdzēja tēvam stāvēt tornī sardzē par pilsētu un turklāt vēl trenējās kara ieroču izgatavošanā kā pilsētas sargs un kareivis.

Tad Poznaņai pienāca sliktāki laiki. Ienaidnieka karaspēks iebruka Polijā, apstājās pie Poznaņas mūriem un gribēja to ar spēku izspārdīt uz pušu pusēm. Iedzīvotāji sargāja, kā spēdami, un visizveicīgāk cīnījās Bolko. Taču naidnieku bija gaužām daudz. Un, kad naidnieka spēki ar lielu sparu triecās pret Vroclavas vārtiem, jau likās, ka vēl mazmazlietiņ, un pilsētai nāksies padoties.

Sievietes, bērni un sirmgalvji bēgšus devās uz slēptuvēm baznīcās un arhibīskapa pilī uz salas, bet pie vārtiem drosmīgi stāvot palika vienīgi vīri. Cīnījās kā lauvas, bet viņu rindas saruka arvien straujāk.

Bolko, redzēdams tukšojamies kareivju rindas, jau sāka krist izmisumā, domādams, ka mīļā pilsēta kritīs ienaidniekam par upuri. Bet tad viņš piepeši atcerējās taurīti, ko no bērna gadiem nēsāja kaklā,  un atminējās kraukļu karaļa vārdus:

„Kad būs vajadzība, iepūt šajā taurītē no rātsnama torņa, apstādamies ik stūrī, noskandini tauri uz visām četrām debesu pusēm un tad gaidi mani un paļaujies uz palīdzību”. Un Bolko sev sacīja:

„Tagad nu vajadzība man ir visulielākā, ja reiz manai pilsētai un visiem iemītniekiem draud lielas briesmas. Parādi tagad jel, taurīt manu, savu spēku!”

To teicis, Bolko uzsauca visiem karabiedriem:

- Izturiet, brāļi, ierindā! Nepadodieties! Es steidzos jums palīgā! Mēs uzvarēsim. Izturiet! Dievs un tēvija! – viņš iesaucās un, cik jaudas, skrēja uz rātsnamu, metās augšup pa kāpņu līkumiem un rātsnama tornī uz savas sudraba taurītes no visa spēka spēlēja un pūta uz visām pasaules malām.

Kad bija izskanējis pēdējais taures sauciens, Bolko vērīgi ieklausījās un skatījās visapkārt. Ar aizturētu elpu viņš gaidīja, kas nu būs. Turpat lejā, pie Vroclavas vārtiem, norisa asiņaina cīņa, un nekas neliecināja par to, ka tuvumā būtu kāda palīdzība aplenktajai pilsētai.

Bolko kļuva arvien nemierīgāks, katrs gaidu mirklis viņam likās kā mūžība garš. Karotāju saucieni pieņēmās spēkā, līdz kādā brīdī pāraug varenā uzvaras saucienā. Tur ienaidnieka karapulks cenšas lauzt pilsētas sargu pretošanos.

Bolko, to redzēdams, domāja tikai par to, ka viņš nevar tā bezspēcīgi stāvēt tornī, ka tūdaļ pat ir jāmetas pretī ienaidniekam – pat, ja nāksies krist kaujas laukā. Viņš jau pagriezās, lai skrietu lejā pa torņa kāpnēm, kad juta – kāds saķer viņu aiz vamža. Bolko paskatījās pār plecu un sev par lielu brīnumu ieraudzīja kraukļu karali purpura mēteli ap pleciem un zelta kroni galvā.

- Tu mani sauci, - viņš teica. – Esi mierīgs, palīdzība jau tuvojas. – Un, to pateicis, viņš pielika pie mutes mazu zelta taurīti un iepūta tajā savu karaļa saucienu.

Vēl tajā pašā mirklī pie pamales parādījās melni mākoņi un tuvojās viņiem neticamā ātrumā.  Tie bija milzīgi, nesaskaitāmi, tūkstošos mērāmi kraukļu pulki, kas no visām pusēm tuvojās pilsētai.

Bolko, to redzēdams, aiz lepnuma gluži vai sastinga. Gaiss ierūcās, iedārdējās kā vētrā pērkona grāviens, un kraukļu karapulki, nikni kraucot, gāzās no gaisa taisni ienaidniekiem uz galvas. Ar stiprajiem spārniem tie sitās iebrucējiem sejās.

Un tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Iebrucēji, nosprieduši, ka nu pats sātans ar saviem pekles pulkiem viņiem ir pretī stājies, nosvieda ieročus un metās bēgt. Bet kraukļi gan nerimās – tie metās naidniekiem pakaļ un knāba tos nost ar saviem cietajiem knābjiem.

Bolko aiz prieka, nezināja, kā rimties. Degošu skatu viņš sekoja līdzi savādajai cīņai līdz pat galējai ienaidnieka sakāvei. Un, kad pēdējais iebrucēju karavīrs saguma zem kraukļu spārniem, tikai tad Bolko atrāva skatu un pagriezās, lai patencinātu savam glābējam. Bet kraukļu karaļa tornī vairs nebija. Tas bija nemanāmi pazudis.

Bolko samanīja viņu tālumā – viņš lidoja augstu virs saviem kraukļu karapulkiem. Bolko norāva cepuri no galvas un sauca nopakaļ aizlidojošajam krauklim:

 - Ardievu, kraukļu karali! Paldies, paldies tev tūkstoškārtīgs par uzvaru!

Milzu prieks valdīja pilsētā – ienaidnieks bija padzīts. Bolko par pilsētas atbrīvošanu, godu izrādot, tika nēsāts uz rokām pa visām pilsētas ielām un vispēdīgi iecelts par Poznaņas pilsētas galvu.

Bet, lai pieminētu šo neparasto uzvaru, tika nolemts, ka turpmāk no Poznaņas rātsnama skanēs kraukļu karaļa taures skaņas – ik stundu uz visām četrām debesu pusēm. Šīs bazūnes tad no rātsnama izskan aizvien, katru dienu. Kraukļi gan vairs šurp nelido, jo kraukļu karaļa dotā sudraba taurīte ir pazudusi un pagalam. Bolko toreiz, redzot, kā tuvojas kraukļu karapulki, gadījās, tornī stāvot, to izlaist no rokām. Lai kā viņš toreiz izmeklējās, burvju taure netika atrasta. Pazudusi bez pēdām. Palikusi ir tikai bazūne, ko Poznaņā dzirdam ik dienas.

 

Pierakstījis Česlavs Kendžerskis.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Pasaku poliski vari nokluasīties šeit.

 

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google