Kāds dzirnavnieks, kam bija trīs dēli, mirdams tiem atstāja tikai dzirnavas, ēzeli un runci. Tēva mantu brāļi itin viegli sadalīja paši savā starpā, nepieaicinot ne notāru, ne tiesnesi, jo tie ātri vien būtu izputinājuši viņu jau tā nabadzīgo mantojumu. Vecākajam brālim tika dzirnavas, vidējam — ēzelis, bet jaunākajam nepalika nekas cits kā vienīgi runcis.

   Dabūjis tik niecīgu mantojuma daļu, jaunākais brālis nevarēja un nevarēja samierināties.

   — Mani brāļi, — viņš mēdza sacīt, — sametušies kopā, varēs godīgi nopelnīt sev iztiku. Bet es, kad būšu apēdis runci un no viņa ādas pašūdinājis uzroci, varēšu mirt badā.

   Runcis, kas šos vārdus dzirdēja, bet to neizrādīja, mierīgi un prātīgi sacīja:

   — Nebēdājiet, saimniek! Iedodiet man tikai maisu un pasūtiet zābaku pāri, lai man būtu vieglāk staigāt pa brikšņiem, un jūs redzēsiet, ka jūsu mantojuma daļa nav nemaz tik niecīga, kā jums liekas.

   Lai gan runča īpašnieks uz šiem vārdiem daudz nepaļāvās, taču atcerējās, ka viņam bija gadījies redzēt dažādus runča niķus un stiķus, kad tas, medījot žurkas un peles, gan izlikās beigts, gan karājās aiz pakaļkājām, gan ierakās miltos, un tādēļ varēja cerēt, ka runcis nelaimē iespēs palīdzēt.

   Saņēmis visu prasīto, runcis žigli apāva kājas un, pārmetis pār plecu maisu, ko ar priekšķepām pieturēja aiz auklām, devās uz meža aploku, kur mita daudz trušu. Nolicis zemē maisu, kurā bija klijas un zaķa kāposti, un kā beigts izstiepies zālē, runcis sāka gaidīt, lai kāds jauns trusēns, labi nepazīdams šās lielās pasaules viltu, ņemtu un ielīstu maisā pamieloties.

   Runcis vēl lāgā nebija apgūlies, kad jau kāds jauns, vientiesīgs trusis ielīda maisā, un runcis, aši paraudams auklas, saķēra to un bez kādas žēlastības nožmiedza.

   Juzdamies gaužām lepns par savu laupījumu, runcis devās pie karaļa un lūdza, lai tas viņu pieņem. Runci ieveda viņa majestātes pilī, kur, iegājis iekšā, viņš karaļa priekšā zemu palocījās un teica:

   — Augstais valdniek, šo trusi marķīzs de Karabass (šo vārdu viņam bija labpaticis piešķirt savam saimniekam) man uzdeva pasniegt jums.

   — Pasaki tu savam saimniekam, — karalis atbildēja, — ka es viņam pateicos un ka viņš man ir sagādājis prieku.

   Nākamajā reizē runcis paslēpās labības laukā, atstājis maisam vaļā galu. Kad tajā ieskrēja divas irbes, viņš auklas aizrāva ciet, un abas irbes bija rokā. Tad runcis nesa tās pasniegt karalim, tāpat kā to bija darījis ar trusi. Karalis ar prieku pieņēma arī abas irbes un lika runci atalgot.

   Tā runcis darīja divus trīs mēnešus, laiku pa laikam pienesdams karalim kādu medījumu, kuru it kā bija nomedījis viņa saimnieks marķīzs de Karabass.

   Kādu dienu, kad runcis bija uzzinājis, ka karalis nodomājis doties izbraukumā gar upmalu kopā ar savu meitu — visskaistāko princesi pasaulē, viņš saimniekam sacīja:

   — Ja jūs paklausīsiet manam padomam, jums uzsmaidīs laime: jums tikai jāaiziet uz upi peldēties tai vietā, kur es jums norādīšu.

   Marķīzs de Karabass izdarīja visu, ko runcis viņam ieteica, kaut gan īsti nemaz nezināja, kam tas var noderēt. Tieši tai laikā, kad runča saimnieks peldējās, garām brauca karalis, un runcis sāka no visa spēka kliegt:

   — Palīgā, ļaudis! Palīgā, ļaudis! — Marķīzs de Karabass slīkst!

   Izdzirdējis kliedzienu, karalis atvēra karietes durvis un, pazinis runci, kas tik daudzreiz viņam bija nesis medījumu, pavēlēja saviem sargiem žigli doties palīgā marķīzam de Karabasam.

   Kamēr nabaga marķīzu vilka ārā no upes, runcis, piegājis pie karietes, pastāstīja karalim, ka pa to laiku, kad viņa kungs peldējies, zagļi tam nozaguši drēbes, kaut gan viņš, runcis, esot no visa spēka uz zagļiem kliedzis.

   Īstenībā blēdīgais runcis drēbes bija paslēpis zem liela akmens.

   Karalis tūdaļ pavēlēja saviem galmi-niekiem atgādāt marķīzam de Karabasam kādu no saviem viskrāšņākajiem tērpiem un parādīja vēl simtiem citu laipnību. Dārgās drānas, ko marķīzam atnesa, padarīja viņu vēl skaistāku (marķīzs jau tā bija skaists un stalta auguma);princesei viņš ļoti iepatikās. Un, kad marķīzs de Karabass pameta uz princesi pāris reižu visai goddevīgus un tai pašā laikā itin maigus skatienus, viņa tajā neprātīgi iemīlējās.

   Karalis uzaicināja marķīzu de Karabasu sēsties karietē un arī piedalīties izbraukumā. Runcis, sajūsmināts, ka viņa nodoms sāk piepildīties, priecīgs skrēja karietei pa priekšu. Sastapis pa ceļam zemniekus, kas pļāva sienu, viņš tiem pieteica:

   — Labie ļautiņi, labības pļāvēji, ja jūs karalim neteiksit, ka šī labība, ko jūs pļaujat, pieder marķīzam de Karabasam, jūs it visus sakapās sīkos gabaliņos, kā pīrāgu gaļu!

   Karalis tiešām apjautājās pļāvējiem, kam pieder pļava, kuru tie pļauj.

   — Tā jau marķīza de Karabasa pļava, — pļāvēji visi reizē atbildēja, jo bija nobijušies no runča draudiem.

   — Jums te jauka muiža, — karalis sacīja marķīzam de Karabasam.

   — Tā nu ir, valdniek, — marķīzs atbildēja, — šī te pļava katru gadu dod bagātīgu siena ražu.

   Runcis, kas visu laiku skrēja pa priekšu, sastapa ceļā labības pļāvējus un tiem sacīja:

   — Labie ļautiņi, labības pļāvēji, ja jūs karalim neteiksit, ka šī labība, ko jūs pļaujat, pieder marķīzam de Karabasam, jūs it visus sakapās sīkos gabaliņos, kā pīrāgu gaļu!

   Karalis, kurš pēc brīža brauca garām labības pļāvējiem, gribēja uzzināt, kam pieder plašie labības lauki.

   — Tie pieder marķīzam de Karabasam, — atbildēja labības pļāvēji.

   Bet runcis, kas visu šo laiku skrēja karietei pa priekšu, visiem, kurus ceļā satika, piekodināja teikt vienu un to pašu, un karalis nevarēja vien nobrīnīties par marķīza de Karabasa lielo bagātību.

   Beidzot runcis sasniedza lielu pili, kas piederēja visbagātākajam cilvēkēdājam pasaulē: visas zemes, kurām karalis bija braucis cauri, bija pakļautas šai pilij. Runcis jau iepriekš bija papūlējies uzzināt, kas šis cilvēkēdājs ir, kur slēpjas viņa burvestības lielais spēks, un lūdza satikšanos, teikdams, ka negribot paiet garām viņa pilij, neapliecinājis viņam savu cieņu un padevību.

   Cilvēkēdājs runci pieņēma tik laipni, cik vien cilvēkēdājs to spēj, un piedāvāja atpūtu savā lepnajā pilī.

   — Man apgalvoja, — runcis sacīja, — ka jūs protot pārvērsties par jebkuru dzīvnieku, ka jūs, piemēram, varot pārvērsties par lauvu vai par ziloni.

   — Taisnība, — cilvēkēdājs ierēcās. — Un, lai jums to pierādītu, acumirklī pārvētīšos par lauvu.

   Ieraudzījis savā priekšā lauvu, runcis tik ļoti nobijās, ka tūliņ metās pa notekcauruli uz jumta, kaut gan tas bija grūti un pat bīstami, jo ar zābakiem nav diezin kāda staigāšana pa jumta dakstiņiem.

   Tikai pēc kāda laiciņa, kad cilvēkēdājs atkal bija atguvis savu iepriekšējo izskatu, runcis nolīda no jumta un nu atzinās, ka viņš stipri esot pārbijies.

   — Un vēl man apgalvoja, — runcis teica,— bet tam nu gan es neticu, ka jūs varot pārvērsties pat par vismazāko dzīvnieku, piemēram, žurku vai peli. Taisnību sakot, es gan to uzskatu par pilnīgi neiespējamu.

   — Neiespējamu?! — cilvēkēdājs atkārtoja. — Nu tad paskatieties!

Un tai pašā mirklī cilvēkēdājs pārvērtās par peli, kas sāka skraidīt pa grīdu. Runcis vairs ilgāk negaidīja, aši uzklupa pelei un to aprija kā nieku.

   Pa to laiku karalis, garām braukdams, ieraudzīja cilvēkēdāja lepno pili un gribēja tajā ieiet. Runcis, izdzirdējis karietes riteņu rīboņu uz paceļamā tilta, izskrēja pretī un sacīja karalim:

   — Esiet sveicināts, viņa majestātes, marķīza de Karabasa pilī. Laipni lūdzam!

   — Kā, marķīza kungs? — iesaucās karalis. — Vai arī šī pils ir jūsu? Nevaru iedomāties nekā skaistāka par šo pagalmu un visām apkārtējām ēkām. Nu tad apskatīsim to arī no iekšpuses, ja jums nav iebildumu.

   Marķīzs pasniedza roku jaunajai princesei, un, sekodami karalim, kas gāja pa priekšu, visi trīs iegāja plašā zālē, kur bija klāts lepns mielasta galds. To cilvēkēdājs bija licis klāt saviem draugiem, kuriem vajadzēja ierasties tai pašā dienā, bet kuri nebija uzdrošinājušies atnākt, zinādami, ka pilī viesojas karalis.

   Karalis, būdams sajūsmā par marķīza de Karabasa lieliskajām īpašībām tāpat kā viņa meita, kura par marķīzu neprātīgi jūsmoja, turklāt redzēdams lielo bagātību, kas marķīzam piederēja, izdzēris piecus sešus kausus vīna, viņam sacīja:

   — Ja vēlaties kļūt par manu znotu, marķīza kungs, tad tas nu ir atkarīgs vienīgi no jums.

   Marķīzs de Karabass, dziļi jo dziļi palocīdamies, pieņēma lielo pagodinājumu, ko karalis viņam parādīja, un vēl tajā pašā dienā lūdza princeses roku, un visskaistākā princese pasaulē kļuva par viņa sievu.

   Vācu tautas pasaka.