Vecos laikos, kad visa lidojošā un četrkājainā radība, kā stāsta, pulcējusies tāpat kā mēs, katras slakas valdnieks ap Jurģudienu sasauca uz sapulci savus kustoņus, lai par visu ko parunātos un lai tie viņam savu padevību apliecinātu.

   Tā vienu gadu ērglis apziņo visus putnus, lai tie noteiktā laikā pie viņa ierodas.

   Te nu dodas pie viņa visi putni no visām pasaules malām, un katrs nes savam pavēlniekam dāvanu — tik lielu, cik var knābī saturēt, — un klanīdamies ceļ ērglim priekšā.

   Taču ne ūpis, ne pūce neatlido, un ērglis liek vanagam tos līdz vakaram pie viņa atgādāt.

   Vanags kā jau vanags — atstiepj zem spārna i pūci, i ūpi. Ērglis tiem vaicā:

   — Kur tad jūs bijāt, plušķainie ķēmi?

   — Nudien, godātais valdniek, bijām aizņemti, aizrunājām vedējus un gribējām svinēt kāzas vakar uz Jurģudienu, bet ve­dēji neieradās, jo bija pie tevis atlidojuši, tā nu viņi mūs, bet mēs tevi piemānījām, tomēr mēs i bez vedējiem saprecējāmies.

   Gribēja ērglis tos abus dzīvus gabalos saraustīt, bet citi putni sāka lūgties:

   — Mēs, godātais valdniek, tevi lūdzam tiem piedot! Bet par to, ka bez mums kāzas dzēra, nosodi viņus tā, ka šie no visiem putniem atšķirtos!

   Tad ērglis saka:

   — Visi citi putni lai dzīvo uz priekšu, kā līdz šim dzīvojuši, un pa dienas gaismu rosās, bet jūs abi, ūpi un pūce, no šī brīža neuzdrīkstieties dienas laikā no saviem dobumiem laukā līst — tā ka ne saule, ne ļaudis jūs neredzētu, tikai kā spokiem naktī pa tumsu jums brīv savu medījumu medīt!

(Horvātija)