Pasaka sākas ar nabaga vīru. Tam vīram bija pulka bērnu. Vienpadsmit bērnu viņam bija, un drīz ij vēl divpadsmitais piedzima. Vīrs jau kaunējās savā ciemā krustabas taisīt, jo viņam nebija, ko kūmai galdā celt. Vīrs teica sievai:

- Ņemšu un nesīšu to bērnu uz citu ciemu. Tur atradīšu kādu, kas nāks bērnu baznīcā paturēt, ij mielasta nevajadzēs.

Viņš devās ceļā un pa ceļam sastapa sieviņu. Seja sieviņai bija ar lakatu aizsegta. Viņš paklanījās, arī sieviņa paklanījās. Vīrs sacīja tā:

- Sieviņ, vai tu nenāktu manam bērnam par krustamāti?

- Par ko tad ne?

Tā viņi nokristīja bērnu, un sieviņa nesa to uz mājām. Pārnāca, bet nav ar ko kūmu pamielot.

- Ak, kūma, nezinu, ko tev galdā likt.

- Nieki, izej namā! Tur tev ir gan plāceņi, gan vīna kubuliņš.

Vīrs izgāja namā, bet tur papilnam plāceņu. Tādi plāceņi, ka ne acu novērst. Un kubuliņā vīns.

Vīrs visu ienesa istabā un visi sāka mieloties. Kad bija pamielojušies, kūma saka:

- Vai zini, kūm, kas es tāda?

- Nezinu vis.

- Es esmu Nāve. Es tevi izvedīšu ļaudīs. Paziņo visiem, ka tu esi labs dziednieks. Salej pudelītēs ūdeni, pakrāso. Kad aiziesi pie neveseļa, redzēsi mani: ja stāvēšu galvgalī, saki: jau par vēlu dziedināt. Bet, ja stāvēšu kājgalī, saki, ka tu viņu izārstēsi.

Tā nu ļaudis sāka tuvu un tālu daudzināt, ka vīrs ir labs dziednieks. Viņš tika pie turības, nopirka govis, vēršus, saveda kārtībā kūti, vienu vārdu sakot, dzīvoja kā kungs.

Bet tad, kā gadījās, kā ne, viņš kļuva vecs, un tā kā būtu laiks mirt. Bērnus viņš bija izaudzinājis, izprecinājis. Kad vīrs savārga, viņš uztaisīja sev gultā riteni: ja atnāks Nāve, viņš pagriezīsies, un tur, kur bija galva, tagad būs kājas, bet kāju vietā — galva.

- Ei, kūm! — teica Nāve. — Grozies vai negrozies, bet jāmirst būs. — Un Nāve sāka smieties: — Kazi, kūm, vēl gribi padzīvot?

- Gribu gan.

Bija vīram astoņdesmit pieci gadi, un Nāve atļāva viņam izķeipt līdz deviņdesmit.

Pēc pieciem gadiem tā bija klāt un nostājās galvgalī. Bet viņš ar savu riteni apgriezās otrādi.

- Ei, kūm, grozies vai negrozies, jāmirst būs.

Tad vīrs izvilka pīpi.

- Nu, kūma, ja tu tik gudra, tad ielien pīpē!

Nāve ielīda ar. Cilvēks nosprūdīja pīpei abus galus ciet un aizbāza aiz krāsns.

Tā vīrs dzīvoja tik tālāk. Nodzīvoja desmit gadus. Ciemā nekādu slimību nebija, un ļaužu savairojās, ka biezs. Pēc desmit gadiem vīrs jau lūgtin lūdzās pēc nāves. Viendien viņš atminējās, ka pats savu kūmu iebāzis pīpē un nobēdzinājis aizkrāsnē. Noņēma pīpi, izvilka sviķus — Nāve izlēca un iebrēcās:

- Ka tu, kūm, dzīvotu tik ilgi, kamēr no tevis kauli vien pāri paliks!

Tad Nāve aizskrēja prom. No tās brīža ļaudis ik nakti mira pulkiem vien. Tikai vecais staigāja apkārt tik ilgi, kamēr no viņa tik kauli pāri palika un viņš sakrita pīšļos.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Klausies pasaku ukraiņu valodā šeit.