Kādureiz Šakālis un Zaķis devās zivis zvejot. Šakālis tik met un velk, kamēr soma pilna, bet Zaķim — pat ne asakas. Garausis tāpēc kļuva bēdīgs un teica:

   — Pagaidi brītiņu, draugs, man tā kā vēders iesāpējās!

   Tā pateica un nozuda krūmos. Bet Šakālis noliek zemē somu, noliekas tai blakus, gaida Zaķi. Viņš gaida, gaida, pēkšņi dzird — krūmos iet ņigu ņegu,tāds milzīgs tracis un Zaķis brēc:

   — Ai, laidiet mani, laidiet! Viens negribu mirt! Labāk no­galiniet mani kopā ar uzticamo draugu Šakāli! Tur uz ceļa viņš palika, mani gaidot!

   Šakālis pārbijās. Metās prom ko kājas nes, aiz bailēm pat zivis aizmirsa. Bet no krūmiem uz ceļa izlēca Zaķis. Nāk un smīn. Pienāca pie somas, atvēra, patīksminājās par zivīm, tad uzlika somu uz galvas un mierīgi sāka soļot uz māju.

   Rau, kāds viltnieks ir šis Zaķis! Bet par Šakāli jāteic — bai­lēm lielas acis!

   Gvinejas - Bisau tautu pasaka.