Kāda niķīga divpunktu mārīte, kura pēc uzvedības nemaz nebija cienīga nacionālā kukaiņa nosaukumam, izdomāja, ka Latvijā tai ir par aukstu, neinteresantu un apnicīgu. Tā nu mārīte nolēma doties pasaulē iztiku meklēt un sūdzēties par apstākļiem Latvijā.
Gāja mārīte ilgi jo ilgi, līdz nonāca smilšainā klajumā, kur nebija ne zāles stiebriņa, ne ūdens lāsītes. Nolēma izvārgusī mārīte doties vien tālāk. Bet jo tālāk gāja, jo karstāks un plikāks, līdz nonāca pašā Sahāras tuksnesī. Protams, mārīte to nezināja. Te nezin no kurienes uzrodas dīvains radījums. Mārīte, paskatoties uz radījumu, nodomāja, ka šeit aiz bada govis galīgi saslimušas, tādi augoņi kā slaucēju spaiņi. Tiklīdz radījums pienāca tuvāk, mārīte uzlidoja tam uz galvas un lūdzās: „Mīļo gosniņ, panes mani!” Radījums tai atbildēja: „Es neesmu nekāda gosniņa, es esmu kamielis. Es tevi aizvedīšu uz oāzi.”
Oāzē nonākusi, mārīte uzlaidās uz tuvākā zara un cītīgi meklēja laputis, bet liels bija tās pārsteigums, kad neatradās neviena laputs. Zaros rāpoja savādas radības, viena no tām visu laiku mainīja krāsu un ar mēli kā varde ķēra kukaiņus. Paskatoties lejā, mārīte gandrīz pamira, tur rāpoja tādas čūskas kā koku stumbri.
Mārīte ar pēdējiem spēkiem pacēlās spārnos un centās lidot mājās.
Mārītei sāka pietrūkt spēka, un viņa būtu nokritusi, ja nebūtu uzkritusi uz sava drauga gulbja Galtēna spārna, kurš lidoja atpakaļ uz Latviju pēc garās ziemas. Mājās atgriezusies, mārīte nosprieda: „Nekur nav labāk par savu dzimteni!”