Reiz kādā ziemas naktī es sastrīdējos ar draugu. Tas bija mans vienīgais draugs. Kāpēc vienīgais? Es nezinu.

Aizgājis mājās, es nolādēju visu pasauli. Izslēdzu savu mobilo telefonu, lai visi mani liek mierā! Lieliem, stipriem soļiem, es iesoļoju vannas istabā un, apsēdies uz vannas malas, turpināju dusmoties.

Tā pagāja kāda stunda. Beidzot nomierinājos un jau grasījos iet ārā no telpas, kad pēkšņi...

„Apstājies!” kāda nezināma balss iesaucās, un es pamatīgi satrūkos.

Paskatījos pa labi, tad pa kreisi. Nevienu nevarēja saskatīt! Man palika bail un es jau grasījos skriet prom...

„Es esmu te, spogulī!” tā pati nezināmā balss sacīja.

Ar bailēm ieskatījos minētajā priekšmetā un ieraudzīju – sevi pašu!?

„Kāpēc tu esi tik bēdīgs?” es pats sev spogulī jautāju.

„Es sastrīdējos ar draugu,” nedroši atbildēju.

„Tiešām,” spoguļattēls brīnījās, „es arī!”

Es nedroši apsēdos atpakaļ uz vannas malas un skatījos brīnumainajā līdziniekā.

„Man ir bēdīgi, jo man vairs nav neviena drauga, ar ko draudzēties,” spoguļattēls sūdzējās.

„Man tāpat,” es nopūtos.

„Varbūt mēs varam būt draugi?”

„Nu labi!”

Spoguļattēls sāka priecāties un no sajūsmas lēkāt. Tad viņš apstājās un teica: „Tā kā mēs esam draugi, pasaki, kas tev patīk labāk – futbols vai basketbols?”

„Futbols,” es teicu.

„Man arī!” spoguļattēls iesaucās. „Vai tas nav jauki – tagad varēsim spēlēt mīļāko spēli, nestrīdoties, kuru lai spēlē pirmo!”

„Manam iepriekšējam draugam labāk patika basketbols, un mēs vienmēr strīdējāmies...” es nobubināju.

„Kāda ir tava mīļākā krāsa?”

„Dzeltena,” attraucu.

„Mana arī!” spoguļattēls iekliedzās.

Tā mēs salīdzinājām vēl vairākas lietas... un tās visas sakrita! Es jau sāku domāt, ka šis pats, pats labākais draugs, kādu es savā mūžā esmu sastapis. Mēs nekad nestrīdētos, visu darītu pēc mana prāta...

„Man tev ir dāvana,” spoguļattēls teica.

Viņš no kabatas izvilka šokolādi un sniedza to man.

„Vai,” es brīnījos, „man jau tāda šokolāde ir!”

„Nu tad...” spoguļattēls nolika šokolādi malā un no otras kabatas izvilka ledeni.

„Man arī ir tieši tā pati ledene!” es izbrīnīts teicu.

Pēc tam man tika dots cukura graudiņš, cepums, sviestmaize... bet man jau tas viss bija un, kad es atteicos no sviestmaizes, spoguļattēls sacīja: „Labi, minēsim mīklas, tās nevar būt vienādas!”

Es piekritu... bet drīz jau arī izrādījās, ka mīklās mums visu laiku bija neizšķirts! Kļuva garlaicīgi!

„Labi, paspēlēsim dambreti!” spoguļattēls sacīja, un mēs sākām spēlēt dambreti.

Taču, kad es biju pagājis savu pirmo gājienu, tādu pašu pagāja arī jaunais draugs. Es gāju otro gājienu, kuru atkārtoja spoguļattēls. Tad es gāju trešo, ceturto... un beigās sadusmojos, jo katru gājienu, ko es gāju, atkārtoja draugs.

Paskatījos uz viņa seju un redzēju, ka viņš ir tikpat neapmierināts kā es.

„Par ko TU dusmojies?!” es vaicāju.

„Man nepatīk, ka tu atkārto manus gājienus,” spoguļattēls caur sakostiem zobiem izgrūda un te pēkšņi man pagrieza muguru.

Es nespēju tam noticēt!

„Ko?!” es pacēlu balsi. „TU gājienus špikoji, nevis es!!”

„Melis!” draugs iebļāvās.

„Pats esi melis!” mēs reizē sacījām.

„Kas?” mēs abi nesapratām...

„Beidz!” mēs vienlaicīgi teicām un, paņēmuši dambretes galdiņu, belzām viens otram pa seju.

*

Spogulis sašķīda, un es pamatīgi sabijos. Izskrējis no vannas istabas, es paķēru telefonu un, to ātri ieslēdzis, uzgriezu vecā drauga numuru...