Reiz, precīzāk – pirms pāris gadiem - dzīvoja Hillija un Mārtiņš. Viņi bija iemīlējušies jaunieši, kuri nespēja iedomāties savu dzīvi viens bez otra jeb bez savas „otrās pusītes”. Hillija un Mārtiņš, kā tautā saka, bija kā cimds ar roku. Viņi dalījās it visā – priekā, bēdās, pat ja bija palicis tikai viens cepums, viņi to dāsni dalīja uz pusēm.

Draugi rudmataino, spilgti zaļacaino Hilliju pazina kā dzīvespriecīgu, atraktīvu meiteni, klasesbiedri – kā klases dvēseli, bet mājās viņa bija vecāku prieks un lepnums.

Savukārt Mārtiņš bija futbola zvaigzne skolā. Kā jau tas nereti ar populārajiem puišiem gadās, viņš neizcēlās ar spīdošām sekmēm. Zēnam bija pusgari cirtaini mati, brūngani zaļas acis.

Kādu dienu Mārtiņš uzaicināja Hilliju uz kino. Viņu izvēle, kā noprotams no viņu attiecībām, bija romantiskā filma. Bija ziema, laiks, kad ātri un nemanāmi kļūst tumšs, tādēļ viņiem uz kino bija jādodas tumsā. Aizrāvušies viens ar otru, viņi nenovērtēja ziemas vakara straujo pāreju naktī. Bija vēlāks, kā šķita iepriekš, tāpēc cilvēku ielās bija maz. Pēkšņi nez no kurienes uzradās zaglis un ar dunci iedūra Mārtiņam tieši sirdī. Tas bija tikai acumirklis, kurā, palsajā mēness gaismā atmirdzot dunča asmenim, Hillija aptvēra notiekošo. Bet zaglis, atņēmis Mārtiņa neuzmanīgi bikšu kabatā ielikto naudas maku, jau bija paguvis aizbēgt ziemas novakares tumsā. Hillija sāpēs satvēra Mārtiņu un gribēja zvanīt policijai, taču izrādījās, ka telefons līdz ar uzbrucēju ir pazudis. Tā nu viņa izmisumā skrēja, cerot atrast telefona būdiņu, bet izrādījās, ka tuvākajā apkārtnē tā nav atrodama. Izmisumā šņukstot un vēršoties pie augstākajiem spēkiem ( kaut līdz šim viņa nekad vēl nebija no sirds vērsusies pie Dieva, izņemot svētdienas skolu mazākajās klasītēs ), viņa neprātā skrēja, līdz nokļuva pie kādas mājas, kuras logi atradās aizsniedzamā augstumā. Hillija klauvēja pie pirmā loga rūts, līdz logā parādījās vecas sievas grumbainā seja, bez tam, izbrīnīta par situācijas absurdumu, Hillija pamanīja, ka vecās matus ieskauj vecmodīgs tīkliņš. Hillija mēģināja paskaidrot, ka viņai vajadzīgs telefons, bet vecā sieviete neiecietībā par vēlīno traucējumu atbļāva: „Man nav telefona!” Bet meitene bija stipra un viņas apņēmība nelokāma, un viņa klauvēja pie cita loga, taču tur neatvēra. „Laikam guļ,” viņa nodomāja. „Bet kā var gulēt, ja šai pašā laikā aiz viņu logiem tiek nogalināts cilvēks?” Hillija apņēmīgi dauzīja pie nākamā loga, kuru atvēra trīsdesmit līdz trīsdesmit piecus gadus veca sieviete. Izmisusī meitene paskaidroja sievietei, ka viņai vajadzīgs telefons, ka viņa ir aplaupīta un ka draugs smagi cietis. Svešā sieviete, par laimi, noticēja un, žigli atgājusi no loga un tikpat steidzīgiem soļiem atgriezusies, pasniedza Hillijai savu telefonu. Meitene piezvanīja policijai un ātrajai palīdzībai, skaudri apzinoties, ka tas ir vienīgais, ko viņa šai brīdī var darīt sava mīļotā drauga labad. Kad ārsti atbrauca, viņu paziņojums bija skaudrs un nežēlīgs. Tie pateica, ka Mārtiņam nāve iestājusies momentā. Hillija, kas jau iepriekš raudāja, sāka raudāt vēl stiprāk. Viņas asaras lija pār Mārtiņu, līdz viena asara, izraudāta no pašiem jaunās meitenes dvēseles dziļumiem, ieritēja Mārtiņa acī, un izskatījās, ka arī viņš raud. Un tajā mirklī viņus savienoja sena burvestība, kuras sākotne meklējama melnajā maģijā. Hillija, to neapjauzdama, turpināja raudāt, savām sāpēm un ciešanām ļaujot izlauzties no sevis un ielīt Mārtiņa nu jau stingajā dvēselē.

Pēc brīža atbrauca arī policija, paziņojot, ka Hillijai, bēdu sagrauztajai meitenei, rīt jāierodas policijas iecirknī uz nopratināšanu.

Bija pagājis mēnesis, kopš Mārtiņu nogalināja, bet Hillija ik mīļu dienu kavējās atmiņās par kopā pavadītajiem brīžiem. Lai nedaudz aizmirstos, meitene nolēma „pasērfot” internetā. Tai brīdī pēkšņi atvērās dzīvokļa durvis, un durvīs stāvēja Mārtiņš. Viņš, ne brīdi nevilcinoties, kā prasīdams ko pašsaprotamu, noteica: „Dod man ēst!” Hillija, nezinādama, ko darīt, nopūzdamās ielēja viņam no vakariņām pāri palikušo zirņu zupu. Mārtiņš sāka ēst, bet ēda viņš, kā Hillija pamanīja, dīvaini – zirņus dalīja uz pusēm un lobīja tos ārā no miziņas. „Dod man ēst!” atkal sacīja Mārtiņš, kad bija izēdis zupu. Hillija viņam pasniedza vārītas olas, ko bija vārījusi brokastu salātiem. Savukārt olas Mārtiņš ēda ar visā čaumalām. Kamēr viņš ēda olas, Mārtiņš lika Hillijai ģērbties. Kad Hillija bija saģērbusies un Mārtiņš paēdis, viņi devās laukā. Ārā bija tumšs un spīdēja pilnmēness. Abi iekāpa melnā „Mercedes” markas automobilī, un Mārtiņš „spieda pedāli grīdā”. Tad biedējošais viesis, nepalēninādams mašīnas ātrumu, iebāza roku durvju nodalījumā, izvilkdams no turienes cilvēka roku, un deva to Hillijai. „Ēd!” teica Mārtiņš, kad Hillija bija to paņēmusi. Taču meitene neklausīja un nolika roku uz aizmugurējā sēdekļa. „Mēness spīd, „mersis” brauc, mironis to vada. Skaistā, mīļā, dārgā, vai tu baidies?” sacīja Mārtiņš, bet Hillija, būdama priecīga par to, ka var būt kopā ar savu iemīļoto, atbildēja: „Kas man ko baidīties, ja tu esi līdzās?” „Roka, kur tu esi?” taujāja nu jau par mironi esošais Mārtiņš. „Uz aizmugurējā sēdekļa!” roka atsaucās. Mironis, atkal vēršoties pie Hillijas, neatlaidās: „Kāpēc neapēdi roku?” „Gan vēl paspēšu, un bez uzdzeramā es to nevarēšu apēst, ” atsaucās meitene. Klusēdami viņi brauca tālāk, līdz Mārtiņš brauc garām „RIMI” un iegriežas līkumā sakot: „Mēness spīd, „mersis” brauc, mironis to vada. Iesim nopirkt tev „Colu”. Skaistā, mīļā, jaukā, vai tu baidies?” „No kā man baidīties? Mēs esam kopā,” atrauca Hillija.

Tā nu viņi iegāja „RIMI” pirkt „Colu”. Hillija jau pazina šo „RIMI”, jo skatījās TV3 ģimeņu spēli „Iepirkšanās rokenrols”. Tā nu Hillijai ienāca prātā izmēģināt šo spēli pašrocīgi. Mārtiņš paņēma iepirkuma ratiņus, iesēdināja Hilliju tajos un, ātri skrienot, sāka meklēt „Colu”. Mārtiņš „meta saulītes” pa veikalu, bet Hillija apsēdās uz ceļiem un izpleta rokas kā Roza filmā „Titāniks”, un sauca: „Esmu pasaules valdniece!” „Atvainojiet ,bet vai jūs varētu uzvesties klusāk?” teica kāda balss. Tas bija veikala apsargs I. Krūmiņš. „Mēs meklējam „Colu” un jums mums nav jāatvainojas,” sacīja Hillija, kura jau bija paņēmusi iekāroto preci, un, tiklīdz Hillija izkāpa no iepirkumu ratiņiem, viņi ņēma kājas pār pleciem, nesamaksājuši par pirkumu. „Brauc, brauc ātrāk,” aizelsusies sauca Hillija, kad bija iekāpusi mašīnā.

„Roka, kur tu esi?” atkal prašņāja Mārtiņš. „Esmu uz aizmugurējā sēdekļa,” plauksta atbildēja kā iepriekš. Vēlreiz Mārtiņš, pagriežoties pret Hilliju, jautāja: „Kāpēc tu to neapēdi?” Hillija bija gatava darīt jebko, ko vien Mārtiņš liek, pat apēst roku, tādēļ viņa teica: „Labi!” Un meitene sāka ēst roku, pa pirkstiņam vien un pēc tam arī plaukstu. Viņa rīstījās, izjūtot nepārvaramu nelabumu, bet domas par Mārtiņu un veldzējoši „Colas” malki viņai palīdzēja norīt pretīgos kumosus. Kad viņa bija norijusi pēdējo gabaliņu, viņas sirds notrīsēja un pārtrauca pukstēt. „Kas ar mani notiek?” bažīgi jautāja Hillija, bet Mārtiņš vērsās pie sava šausminošā līdzgaitnieka: „Ķepa, kur esi?” Un roka atbildēja: „Viņas kuņģī zem sirds!” Mārtiņš beidzot likās apmierināts un pēdīgi noteica: „Tagad tu esi tāda pati kā es – mironis. Kad mani nogalināja, velns smējās un nolādēja tavas asaras, un viena ieritēja manā acī. Tad es nokļuvu ellē, un tur man pastāstīja par lāstu. Tādēļ es nespēju gulēt mierā, kamēr tevis nav pazemē, kā arī, tevi atsaucot pie sevis, ir vienīgā iespēja, kā mums būt laimīgiem. Vai nāksi man līdzi?” un Hillija bija bezgala laimīga, ka atkal būs kopā ar Mārtiņu, un, ne brīdi nevilcinoties, atbildēja: „Pat nāve mūs nespēj šķirt...”