Kuilītis bij nodomājis mājas celt. Viņš lūdza vērsi, tekuli, lāci, zostēviņu un gaili talkā. Bet visi atteicās un aizbildinājās ar šādiem tādiem steidzamiem vasaras darbiem: vērsim jābeidzot pļava pļaut, tekulim jāmācot jēriņi lēkāt, badīties, lācim jāpārlūkojot dravas, zostēviņam jāsargājot zoslēni un gailim ikrītiņus jāmodinot puiši, meitas. Kuilis nu raka viens pats pamatu mājiņai, un līdz rudenim bij ziemas miteklis gatavs.

   Drīz arī uzkrita pirmais sniegs, bet kuilītis par to tik pasmējās. Te kādu dienu kuilīša mājiņās ienāk vērsis, tekulis, lācis, zostēviņš, gailis un lūdzās sasildīties. Bet kuilītis atbild: «Priekš vērša mana mājiņa par mazu, priekš tekuļa trūkst aizgaldas, priekš lāča par siltu, priekš zostēviņa nav ūdens peļķes un priekš gaiļa trūkst laktas.»

   Nu ņēmās vecie draugi kuilīti lūgties, kamēr beidzot taču pielūdzās. Bet otrā rītā, vēl visiem guļot, kāds atkal bungoja pie durvīm.

   «Kas tur?» kuilītis jautāja.

   «Tavs radinieks vilks! Palaid iekšā, esmu nejauki nosalis.»

   «Manā mājiņā vairāk nav rūmes,» kuilītis atbildēja. Bet vilks — bezkauņa, kad tā ne, ielecis pa lodziņu. Tomēr tāda pārdrošība rada gabalam dārgi maksāja. Visi acumirklī saklupa tam virsū un kūla tik ilgi, kamēr atkal izlēca pa lodziņu ārā.

   Lapsa, to redzēdama, izlikās ļoti nožēlojam vilku. Tā grib vilku piejokot un tādēļ saka: «Krusttēv, tāda netaisnība nudien vēl nav redzēta. Bet, krusttēv, kas mums ar šiem pintiķiem, kāp man mugurā, es aiznesīšu tevi, sasisto, uz kādu vietu, kur guļa tik silta kā pirtī.»
   Vilks paklausījis. Bet, tikko vilks kūmiņam mugurā, te kūmiņš bļauj pilnā kaklā: «Nākat, nākat skatīties, kā nekultais izkulto nes!»

   Vilks no kauna aizbēdzis.