Lapsa, ieraudzīdama krūzi uz akas malas, gribējūse labprāt to baudīt, kas tur iekšā. Krūze, to manīdama, teikūse: «Kūmiņ, neaiztieci mani, jo tas, kas man iekšā, nav priekš tevis, bet priekš saimnieces.»

«Negribu nemaz to aiztikt, kas priekš manis nav likts. Gribēju tikai paskatīties, ko tādas saimnieces laba bauda.»

Lapsa tā gan teica, bet sirdī domājūse putru izēst un tad krūzi akā noslīcināt. Viņa iebāzūse galvu krūzē un lakūse. Bet, putru ēdot, aizsainis aizbīdījies aiz ausīm tā, ka, krūzi slīcinot, pate ievilkta akā līdz.

Slīkdama nabadzīte lūgūsēs: «Krūziņ, krūziņ, sirdsmīļā krūziņ! Es domāju pa jokiem un tu no tiesas!»

Bet krūze atbildējūse: «Kūmiņ, kūmiņ, sirdsmīļo kūmiņ! Es jau arī tāpat par jokiem padarbojos, bet tu bļauj i no tiesas!»