Lapsa grib lakstīgalu noķert un tādēļ saka:«Ūja! Kur tu vareni dziedi, tīri sirds sāk kūsāt. Nāc, lai tevi par tādu varenu balsi ap­kampju un skūpstu.» Nabadzīte, lapsas viltību nepazīdama, iet arī, bet šī, lakstīgalu nagos dabūjūse, saka: «Nu man gards kumoss. Esmu ēdūse gan visādas gaļas, bet tavu gaļu ēdīšu pirmo reizi savā mūžā.»

   Lakstīgala nu paredz nāvi priekš acīm, un tādēļ tā ātri apķer, sacī­dama: «Vai nu tik garda būšu, nezinu, tik teikšu to, ko esmu piedzīvojūse un pate savām acīm redzējūse. Skat, kūmiņ, pērn vilks, tavs krust­tēvs, noķēra manu māsas dēlu, un ko viņš atrada: gaļa tik liesa un ne­garšīga, ka nekur likt. Ko tur teikt, mēs ar to mūžīgu dziedāšanu no dziedamies, ka kauli un āda vien. Tādēļ, ja gribi patiesi labu kumosu dabūt, pabaro mani līdz rītam ratu rumbā, jo darva mūsu mīļākā barība no laika gala.»

   Lapsa ļaujas ieteikties un dara, kā mācīts. Bet lakstīgala, kamēr lapsa vienā rumbas galā gaida, spurr! otrā rumbas galā un apdzied pievilto tik zobgalīgi, ka šī no dusmām drīz vienā galā, drīz otrā. Bet ķer nu čigānu krūmos! Spurr! atkal, un lakstīgala jau eglē.