Reiz kāds saimnieks iet caur lielu mežu un ierauga zalti iesprūdušu akmeņu starpā. Zaltis žēli lūdzās saimnieku, lai jel viņu atpestot, ko šis arī izdara. Bet par pateicību atpestītais zaltis rauga saimniekam rokā iekost. Tas atrauj savu roku nost un jautā dusmīgā balsī: "Vai tādēļ tevi izpestīju, lai man rokā iekod?"

   "Kā tad lai tevim pateicos, jo labdarītājam iekost ir jau pasaules alga."

   Saimnieks tādai runai netic, bet zaltis apņemas liecinieku dabūt, kas to pašu teiks. Viņš aizved neticīgo pie suņa un jautā sunītim: "Saki, plušķi, kāda ir pasaules alga?"

   "Ja man pasaules alga jāpierāda, tad stāstīšu pats savu dzīves gājumu." Sunītis plušķītis nu iesāk tā: "Piedzimu klēts priekšā kā visi kucēni un lēkāju siltajā saulītē tāpat kā mani citi brālīši. Bet vēl nemācēju ne riet, kad jau kaimiņa saimnieks mani atšķīra no mātes un pārnesa saviem bērniem par paiju. Nevaru teikt, ka man ar bērniem nelabi gāja - dabūju piena lakt, cik gribējās. Vēlāk bērni mani apnika un nu saimnieks man pavēlēja klētis sargāt, govis ganīt, zagļus riet. Divreiz esmu aizdzinis veselu zagļu pulku no viņa klētīm, vienreiz viņa dēlu no upes izvilcis, desmit gadu govis saganījis un piecas reizes vilku no avīm atgaiņājis. Par pateicību saimnieks mani vakar aizdzen uz mežu, jo vecuma dēļ nespējot vairs viņam kalpot. Tomēr es tādēļ nekurnu, jo tā jau ir pasaules alga."

   "Vai nu dzirdēji?" zaltis iesaucās un atkal taisās saimniekam rokā kost. Bet šis atrauj roku un saka: "Gribu vēl vienu liecinieku dzirdēt."

   Nu zaltis to aizved pie zirga un jautā: "Saki, bērīti, mums abiem, kāda ir pasaules alga?"