Kāda kunga meita bij iemīlējusi nabaga kalpa dēlu. Meita labprāt puisi precētu, bet to labi zin: kā teiks tēvam, tas nelaidīs.

Vai tur nav gals rokā? Tomēr beidzot kunga meitai iešaujas labs padoms prātā. Viņa lūdz tēvu, lai pieņemtu puisi par savu sulaini. Varbūt, ja tik sulainis tēvam labi iztaptu, ka tad vecais pēc kāda laika apdomājās un atvēlē abiem precē­ties. Bet, tādu ceļu iedama, nabadzīte netika tāļu. Pavārs jau pirmā ne­dēļā saodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas. Tas pasaka kungam, un nu uguns pie pakulām. Kungs liek sulaini iebāzt maisā un uz piedarba aiz­nest, lai tas badā nomirtu. Meitai puiša ļoti žēl. Bet neko darīt — neuz­drošinās ne raudāt. Te otrā dienā kungam ievajagas kaut kur ciemā aiz­braukt. Meitai nu bij, laiks puisi atpestīt. Viņa izlaiž to no maisa, sacī­dama: «Ej, puisīt, pie ķēniņa, kalpo tur. Nerādies te tik nevienam, lai tēvs labāk domātu, ka tu maisā esi badā nomiris.» Puisis aiziet pie ķēniņa un salīgst.
   Drīz pēc tam ķēniņam izcēlās karš ar otru ķēniņu. Un re! ko nu kunga meita sadomājuse? Viņa pārģērbjas vīriešu drēbēs, aiziet pie tā ķēniņa, kur puisis, un piedāvājās ķēniņam par karavīru. Ķēniņam kara laiks, tas pieņem. Bet nu bij gan ko redzēt, ko sievietis, vīriešu svārkos iekāpis, spēj darīt! Lai kāds nāk — nost kā muša. Ķēniņš tādu karavīru vēl nebij atradis. Viņš ieceļ to par pašu karavadoni. Tie bij gan brīnumi. Nevie­nam tas ne prātā, ka tik sirdīgs karavīrs kunga meita. Tomēr kas tiesa, tas tiesa. Jaunais karavadonis pārvar ienaidnieku, nobeidz karu ātrāki, nekā ķēniņš to būtu domājis. Pēc kara ķēniņš nezin cik samaksāt jauna­jam karavadonim. Bet karavadonis atsaka: «Ko, ķēniņ, tur tikdaudz mak­sāt? Atdodi man tik to puisi, ko viņreiz salīgi, par sulaini — pietiks!»
   Ķēniņš atdod. Puisis noiet pie karavadoņa un, saprotama lieta, tam nejausmas, ka tā viņa paša līgaviņa. Otrā dienā karavadonis izstāsta puisim visu atgadījumu un tad pamāca tā: «Pārģērbies tagad manās karavadoņa drēbēs un pēc trim dienām atnāci pie mana tēva mani par līgavu bildi­nāt. Tādam varenam karavadonim viņš savas meitas neliegs. Es steigšos uz mājām un nelikšos ne zinot. Ja tēvs prasīs, kur tik ilgi esmu bijūse, tad teikšu, ka mežā apmaldījos.»

   Pēc trim dienām puisis karavadoņa drēbēs klāt un pirmā runa tūlīt: vai kungs nedošot viņam savu meitu par sievu.

   «Ak tu manu dieniņu!» kungs iesaucās, «tādam varenam vīram nu meitas neliegšu. Ja patīk — rītu tūlīt kāzas!»

   «Labi, dzersim rītu kāzas!» puisis atbild.

   Tā notiek. Pēc kāzām jaunais pāris ņēmās visu izstāstīt. Kungs iesā­kumā gan tā kā dusmojās, bet vēlāk saka: «Kas izliets, tas izliets — sa­smelt vairs nevar. Es pārskatījos, ka jūsu patiesīgo laimi gribēju ārdīt, un jūs abi pārskatījāties, ka mani, vecu vīru, piekrāpāt. Bet kas bijis - bijis. Uz priekšu dzīvosim saderībā.»