Kādam tirgotajam bijuši divi pieauguši bērni: dēls un meita. Reiz tirgotajam jābūt uz ilgāku laiku citā pilsētā. Kur nu pa to laiku abus bērnus atstāt? Sieva tam miruse un tik ilgu laiku jaunus cilvēkus uz savu roku pamest, tam īsti netīkas. Beidzot viņam ienāk tāds padoms prātā: viņš atstāj dēlu un meitu pie sava laba kaimiņa.

   Neba nu katru reiz tas labs, ko par labu dēvē: tā arī še. Kaimiņš līdz ko tirgotājs projām, tūlīt uzbildina tirgotāja meitu uz precībām. Šī, nabadzīte, bez tēva ies ko solīties; un bez tā vēl nākošā naktī tai sapņos parādās, lai nekādā ziņā pie kaimiņa neejot, jo esot nolemts, ka viņa ķēniņa dēlu par vīru dabūšot. Meita atraida kaimiņu. Bet nu bij uguns pakulās.

   Kaimiņš tūlīt sagrābj meitu un pavēl viņas pašas brālim uz mežu aizvest, lai nolietātu. Brālis nedrīkst ne vārda iepīkstēties, citādi pašam tāds pats liktenis no kaimiņa. Mežā brālis tik paceļ mazo pirkstiņu pret māsu un, re: pirkstiņš sasalis. To redzēdams, tam iešaujas labāks padoms prātā: viņš pamāca māsu, lai bēg no šejienes projām. Abi noslauka gaužas asaras un tad izšķiras.

   Tirgotāja meita par mežu maldoties nokļūst mazā mājiņā, kur tai brīdī nevienas dvēselītes nav mājā. Istabā redz divpadsmit gultu, divpadsmit krēslu, divpadsmit šķīvju, divpadsmit karošu. Meita iestrebj no katra šķīvja pa lāsītei un tad paglabājas pagultē. Vakarā pārnāk divpadsmit vīriņi, paskatās šķīvjos un brīnās: "Te kāds cilvēks bijis pie mana šķīvja, te viens bijis pie mana, te pie mana! Ja viņš būtu jauns sievietis, tad turētum viņu par māsu, ja vecs, tad par māti. Tādēļ: ja kāds te kur paslēpies, lai nāk ārā; mēs apsolāmies nekā ļauna nedarīt!"

   Meita izlien. Šie tūlīt visi pretim un nu vairāk tik ne: "Mūsu māsiņa, mūsu mīļā māsiņa! Divpadsmit brālīši esam, nu mums vēl māsiņa!"

   Naktī citi vīriņi aiziet gulēt; bet divi paņem vienā rokā zāļu trauciņu, otrā zobenu un nostājās mājiņu sargāt, jo nikna ragana katru nakti nākot, ar viesuli mājiņu postīt. Māsiņa paliek abiem sargiem biedros. Te ap pusnakti viesulis šņāc, un melna ragana drāž mājiņai pāri. Šie, kā izvelk zobinus un gāž zāles acīs, tā ragana aiziet šķaudīdama. Citām naktīm esot kāvušies ilgi jo ilgi, bet šonakt ragana, kā par brīnumiem, ātri aizskrējuse.

   Bet raganai savs nodoms, šonakt tik ātri steigties: viņa stāv ar nelietīgo kaimiņu saziņā un tas jau vēl itin silts jāsteidz kaimiņam paziņot, ka tirgotāja meita pie vīriņiem. Kaimiņš, tādas vēstis sadzirdējis, atplēš muti un brīnās: "Kas to būtu varējis no miroņiem uzmodināt? Nudien, tur tie sasodītie rūķīši vainīgi! Bet vēl nekas! Es tev iedošu kreklu, kurš ar nāves zālēm svaidīts. To tu aiznesi tādā dienā uz mājiņu, kur pirts kurināta. Kamēr meita pirtī peras, vari kreklus pārmainīt: viņas kreklu paņemt un šo kreklu vietā atstāt."

   Ragana paņem kreklu un apsolās uz matu izdarīt.

   Kādā dienā divpadsmit vīriņi saka meitai: "Māsiņ, izkurini nu atkal pirtiņu, esam nostrādājušies brīnum melni !"

   Vīriņi noperās pa priekšu un tad māsiņai reize. Bet, kamēr šī perās, ragana slepus pārmaina kreklus. Meita apvelk to, kurš ar nāves zālēm svaidīts un paliek uz vietas. Vīriņi gaida, gaida, nevar māsiņas sagaidīt. Aiziet raudzīt; ak tu manu sūro dieniņu: māsiņa pagalam! Nu raud un nu žēlojās; bet kas pagalam - pagalam. Labie vīriņi ieliek nomirušo zelta zārkā, dimanta kājām, uztaisa skaistu pili, gaišiem logiem, uzliek pils čukurnī zelta vērloku un tad ienes zelta māsiņu tur dusēt.

   Bet nu gadījās, ka ķēniņa dēls, šinīs dienās izgājis medīt. Nevilšu ierauga zelta vērloku un tūlīt sūta sulaiņus, lai paskatoties. kas tā par savādu pili ar zelta vērlokiem. Sulaiņi atnāk atpakaļ ar tādām vēstīm: "Zelta vērloks vēl nekas; bet pilī guļ zelta zārkā, dimanta kājām tik daiļa meiča, kā saule. Mums viņa pamiruse izliekas."

   Ķēniņa dēls aiziet turp: ja, mirusi nevar jau tik daiļa būt; jāved uz mājam un jārauga atdzīvināt. Nu sasauc pareģus, un saaicina zīlniekus, lai pasakot un zīlējot, kā iespējams, to atdzīvināt. Zīlniekiem viegla lieta; tie uz rāvienu pasaka: "Dzīvība radīsies, ja raganas krekls nebūs mugurā!"

   Un pareizi: līdz ko novilka raganas kreklu, tā daiļā meiča atplēš acis. Ķēniņa dēls vairs nelaiž daiļo meiču projām; viņš bildina par savu līgaviņu un nodzer kāzas trīs dieniņas, trīs naksniņas.

   Bet līdz ko kāzas nosvinētas, te ragana arī kājās. Viņa uzglūn jaunajai ķēniņienei un aizrauj to ar viesuli dziļi, dziļi mežā, lai tā nomaldītos. Šī maldās, maldās, bet izmaldās uz to pilsētu, kur vecais tēvs aizgājis tirgoties. Pašā pilsētas malā tā satiek cūkganu, kuram prasa: "Ķēniņ, kā to pilsētu sauc?"

   Tā un tā.

   "Kam tās cūkas, kuras tu gani?"

   "Cūkas pieder tam tirgotajam, kurš priekš gada te atnāca."

   "Vai viņam nevajaga kalpones?"

   "Ne, kalpones viņam nevajaga, bet sulaiņa gan."

   To izdzirduse ķēniņiene ieiet pilsētā, pārģērbjas sulaiņa drānās un tad iet tīši gar tēva logiem. Vecais tirgotājs, sulaini ieraudzīdams, tūlīt uzbļauj: "Eh! vai nelīgsi pie manis?"

   "Kālab ne."

   Labi - salīgst. Te otrā, trešā dienā visam pilsētām ziņa klāt, lai eijot uz ķēniņa pili, jo jaunajam ķēniņam ķēniņiene zuduse - jāpalīdzot sataujāt. Visi brauc, vecais tirgotājs ar savu sulaini ar. Pilī nu katrs stāsta, ko tik zin un ko tik redzējis, bet to pateikt, kur ķēniņiene - to neviens nevar. Beidzot pienāk ir sulaiņa reize stāstīt. Sulainis pasmudzina galvu un tad iesāk tā: "Redziet, labprāt stāstītu; bet iekams iesāku, katram jāapņemas, ka nerunās man ne pušplēsta vārdiņa pretim un, ja kāds tomēr runātu, tam tad lai trīs gadi cietums.”

   Labi - visi tā ar mieru.

   Nu tad iesākšu: "Priekš kāda gada mans tēvs, uz citu pilsētu aiziedams, nodeva mani ar brāli pie kaimiņa.. Šis kaimiņš pavēlēja manam brālim mani nokaut. . .."

   "Tas nav tiesa!" kaimiņš tūlīt iebļaujas, jo šis arī atnācis uz ķēniņa pavēli pilī.

   "Nu, ja tas nav tiesa, tad tev trīs gadi cietums!" ķēniņš atsaka un liek iemest pagrabā.

   "Stāsti nu tālāk!" ķēniņš pavēl.

   "Tad piepeši nokļuvu mežā pie divpadsmit vīriņiem, jo brālis palaida nenokautu. Tur pamiru; bet te ķēniņa pilī atdzīvojos. Pēc tam nodzērām ar ķēniņu kāzas..."

    To sakot, ķēniņš vairs nevar noturēties; bet sulainis māj ar roku nerunā, citādi cietums. "Pēc kāzām mani viesulis aizrāva uz mežu, kur tik ilgi maldījos kamēr iemaldījos pie sava tēva."

   Līdz ko nu sulainis izstāstījis, tā ķēniņam atveras acis: viņš pazīst; tēvam atveras acis: viņš pazīst un brālim atveras acis: viņš lai pazīst. Nu bij prieki bez gala. Ķēniņš nelaiž neviena uz mājam: visiem jāpaliek un jādzer vēl trīs dienas atkāzas. Bet pēc atkāzām nelietīgo kaimiņu izvilka no pagraba un notiesāja labāk uz nāvi, nekā likt vēl cietumā tupēt.