Vilks izgāja pamedīt. Izlavījās cauru dienu: nekā. Te ierauga oša galā strazdam ligzdu. Vilks tūliņ liels: «Nosviedi man vienu bērnu; ja nē, nokrimtīšu osi un apēdīšu jūs visus!"

Strazds, muļķis, izbailēs nosviež arī. Otrā rītā vilksi ieēdies, klāt atkal: vēl vienu bērnu! — Citādi krimtīšot koku!

Te lapsa — kur gadījusies, kur ne? — piebiksta strazdam: «Muļķi, ko apskaudi bērnus? Atsaki vilkam: parādi ķirveli, ķekseli!»

Strazds atmožās kā no miega un tūliņ osī augšā: «Parādi ķirveli, parādi ķekseli, ar ko krimtīsi?»

Vilks nokaunas: «Lapsa, skauģis, tevi mācījūse!» un aiziet. Iet, iet, satiek lauka galā gaili. «Es tevi ēdīšu, gailīti!»

«Neēdi, neēdi, vilciņ, vēl nenoskaitīju pātarus!» «Skaiti tad drīzi!» 

Vilks, kamēr šis skaitīs, nosēžas grāvmalī pagaidīt; bet gailis tamēr no muguras puses pieliek knābli vilkam pie auss un dzied, cik jaudas: «Kikerikū!»

Vilks apreibst un atkrīt kā peka augšpēdu. Bet gailis tamēr gabalā. Pa brītiņam atžirgst gan šis un nu ies tālāk. Satiek zostēviņu: «Es tevi ēdīšu, tēviņ!»

«Vai, vilciņ, esmu taču radu radu rads — neēdi vis!» «Kas par radinieku man esi?»

«Re, kā neatmini: tēva brālis, tēva brālis!» (rupji izrunāts, zoss kliedzienam līdzīgi).

«Ko? Tēva brālis!» vilks nobrīnās un aiziet bešā mājā.