Zirgs ēd pakalnā un padikti pats pie sevis nopū­šas: «Nē, to ilgāki vairs necietīšu! Ja Jēcis man vēl rītu tik smagu vezumu uzkraus, tad iešu pie sava ķēniņa, lauvas, žēlastību lūgties.» Bet, tikko bērais šos vārdus izteic, te lauva izlec no krūma un saka: «Tavas nopūtas dzirdēju. Bet tagad gribu redzēt, vai patiesi tik nespēcīgs esi. Eimu jau trīs nedēļas apkārt un visus gļēvuļus nomaitāju: turpretim stipros, dūšīgos, uzteicu. Esmu pats stipris, tādēļ gribu, ka mani pavalstnieki arī stipri.»

   Lauva nu paņem akmeni un izspiež ūdeni no tā. Zirgs, to redzēdams, grib ķēniņam iztapt un sper akmenim tā, ka tūlīt dzirksteles sprāgst. «Tu esi mans pavalstnieks!» lauva priecājās un grib aiziet. Bet zirgs viņu tūlīt vēl nelaiž, sacīdams: «Cienīgs ķēniņ, man vēl kas uz sirds. Vilks vakar, tepat uz ganībām, nokoda, manu dēlu, spirgtu kumeliņu.» Lauva, to dzirdēdams, apsolās vilku pārmācīt.

   Netālu, turpat purv­malā, vilks patlaban saulgozī gorās. Lauva viņam uzsauc: «Ko te gories, nāc, parādīšu labāk, kur viņpus kalna labs kumoss ganās!» Vilks stiepj, stiepj kaklu, bet nevar ieraudzīt, jo kalns priekšā. «Nu, ja nevari tā ieraudzīt', tad nāc — pacelšu!»

   Lauva nu saņem vilku pa vidu un ceļ tik stipri, ka viss muguras kauls nobrakšķ un pats vilks noģībst.

   «Ak tavu gļēvuli, zirgu ieraugot vien, jau noģībst!» lauva smieda­mās nosviež vilku un aiziet.

   No tā laika vilkam muguras kauls palicis stīvs.