Šī ir oriģinālās lapas neoficiālā statiskā kopija. Jautājumi/ieteikumi/pretenzijas: @virtulis vai danko@very.lv. 10 GiB torrents ar visu, kas ir.
Pasakas.net

Pasakas

Aitu gans

Teicējs: Roberts Gobziņš

LejuplādētMP3
aitu_gans_kaspars_studans0001.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Mātes citi dēli izmācās visādus amatus, tikai jaunākais negrib no amata nekā ne dzirdēt:

   «Kad es nevaru izmācīties par ķēniņu, tad es labāk eju ganīt aitas!»

   Māte ar viņu nekā nevar izdarīt un raida to aitas ganīt.

   Turpat ķēniņam ir skaista, jauna meita, skuķe kā rožu pumpurs. Viņa katru dienu ap pusdienas laiku pazūd. Neviens ne zina, ne redz, ne arī mana, kur viņa palikusi. Ķēniņš apsola tam savu vienīgo meitu, kā arī visu valsti, kas viņam varētu pateikt, kur viņa meita katru pusdienu paliek. Gan pieteicas visvisādi apsargāt un uzskatīt ķēniņa meitu, bet nevienam neizdodas izzināt, kur viņa paliek. Tikko pusdiena klāt - viņa turpat acu priekšā pazūd un vēlāk turpat ierodas. Kādu dienu aitu gans gana atkal savas aitas un stabulē, ka plīst vien, kad pie viņa pienāk vecs vīriņš un saka:

   «Aizej pret pusdienu kalna galā pie rožu krūma - tur ir liels akmens, skaties vienmēr uz to, tad tu ko redzēsi!»

   Vecais vīriņš aiziet atkal projām. Aitu gans sadzen aitas vairāk vienkopus un poš augšā, pašā kalna galā. Kā jau viņam teikts, viņš tur atrod rožu krūmu un akmeni. Ganelis aizlien aiz rožu krūma un itin cieši skatās uz akmeni. Pret pusdienu viņš redz, ka pie akmens atgadās jauna, skaista meita, paceļ akmeni un palien tur apakšā. Pēc varbūt stundas laika akmens atkal paceļas, meita iznāk ārā, noliek akmeni atkal, kā bijis, un pazūd. Ganelis izskatās, izdomājas:

   «Diezin kas tā varētu būt?» - un iet atkal pie savām aitām.

   Otrā dienā pret pusdienu viņš iet atkal kalna galā un paslēpjas rožu krūmā. Ap pusdienu ierodas atkal pie akmens skaistā sieviete, paceļ akmeni un zem tā pazūd. Gans brītiņu nogaida un tad dod pakaļ. Akmeni viņš tāpat uzveļ, kā bijis, un tad iet pa jauku celiņu uz priekšu. Celiņa katrā pusē aug ļoti skaisti koki sudraba, zelta un dimanta lapām.

   Aitu gans tikai iet, arvienu gar malām slapstīdamies, skaistajai sievietei pakaļ, kamēr viņa nonāk pie lielas pļavas, kur ziedējušas tik spožas puķītes kā pie debesīm zvaigznes.

   Aitu gans noslēpjas turpat pļavmalā starp sudraba kokiem un gaida, ko šī darīs. Tikko skaistā meita ieiet pļavā, nāk no otras puses vairākas tādas pašas skaistas meitas viņai pretī un dod labdienu:

   «Labdien, ķēniņa meita, - vai tikai tev kāds nenāca pakaļ?»

   Skaistā meita, kura bija ķēniņa meita, atskatās atpakaļ un tad drošina:

   «Nebīstieties vis, māsiņas, mēs vēl ilgi dzīvosim kopā. Lai gan tēvs apsolījis mani tam atdot par sievu, kas viņam pateiks, kur es katru pusdienu palieku, tomēr no visa pulka mani neviens nevar novaktēt.»

   «Piesargies, piesargies, ja gribi palikt mūsu sadraudzībā!»

   Visas saķērušās aiziet pļavas vidū un pin no zvaigžņu puķēm vainagus. Ko viņas tur runāja, gans, sudraba krūmos paslēpies, nevarēja sadzirdēt. Pēc brīža visas atkal piecēlās, citas ar vainagiem aizgāja pār pļavu projām, princese viena pati gāja pa celiņu līdz akmenim, pacēla to, izlīda ārā un pazuda.

   Aitu gans nogaidīja, kamēr viss apklusa, tad nolauza no katra koka pa zariņam - no sudraba, zelta un dimanta kokiem - un gāja pa akmens caurumu ārā. Vakarā viņš pārdzina aitas mājā un stāstīja, ka nu vis vairs aitas neganīšot, esot izmācījies par ķēniņu. Visi viņam smejas, domāja, ka viņš muļķa prātā. Bet otrā rītā šis tikai agri, agri prom pie ķēniņa:

   «Vai jūs dosit man savu princesi par sievu, kad es jums pateikšu, kur viņa katru pusdienu paliek?» aitu gans prasa ķēniņam.

   «Ko solīju, to izpildīšu!» ķēniņš viņam atteica, «bet kad tu tikai patiesi zini?»

   Atsauc princesi. Aitu gans viņai prasa:

   «Vai tu pusdienā mani arī neņemsi līdzi uz kalna pļavu?»

   Princese nosarkst:

   «Uz kādu kalna pļavu?»

   «Uz to kalna pļavu, kur aug skaistas zvaigžņu puķītes, no kurām daiļās jaunavas pin vainagus, kur gar ceļmalu aug dimanta, zelta un sudraba koki.»

   Aitu gans izvelk no kules nolauztos zariņus un tur tos viņai priekš acīm. Princese sāk raudāt, aitu gans ir atklājis viņas noslēpumu, nu viņa vairs nevar tikt atpakaļ pie savām kalna pļavas māsām. Princesei bija jāiziet pie aitu gana.

 

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google