Vienam ķēniņam bija ļoti uzticīgs sulainis; ķēniņš, zināms, viņu ļoti mīlējis.

   Reiz ķēniņš nopērk nevaldāmu zirgu. Visi nopūlējušies to iejāt, rāmu padarīt, bet velti - zirgs kāds bijis, tāds ir. Nu ķēniņš teicis sulainim:

  «Raugi tu negantnieku ievaldīt!»

    Labi. Sulainis, veikli palēkdamies, uzklūp mugurā un domā prātīgi, prātīgi izdzīvoties, lai jau netrakotu, bet kur tu dieviņ - uzreiz zirgs kā sadzelts sacirtās sāņus un aizgāja vēja ātrumā - putekšļi vien pakūpēja. Tā nu skrien un skrien ilgu laiku pa purviem, pa mežiem; sen jau svešs apgabals, kur jājējs savu mūžu kāju nav spēris, bet vēl skrien un skrien. Te beidzot, par laimi, gadās divi lieli koki, tuvu viens pie otra, tikai tāda starpa kā labi vārteļi, un kā nu trakais ērzelis caur koku starpu skrēja, tā iežņaudzās kā spīlēs, bija jāapstājas. Tas nu būtu labi; bet tikpat - sulainis nokāpj zemē, izskatās, izdomājas: sveša puse, nezina ne rīta, ne vakara vairs. Neko darīt, ies uz labu laimi taisni projām. Vai tad itin kur negadīsies ļaudis? Iet, iet - gadās klajums un klajumā mazas mājiņas. Ieiet mājiņās, satiek vecu, vecu, sirmu vīriņu. Vīriņš laipni saņem dievpalīgu un vaicā:

   «Dēls, kur iedams?»

    Tā un tā - esot nomaldījies, nokusis, lai parādot ceļu uz mājām.

    «Ai, dēls, nokusuši atpūšas; ko mājā arī darīsi? Paliec man biedros kādu laiku!»

     Labi. Dēls patencina par laipnību un paliek. Bet tur pie mājiņām bija liels, jauks dārzs ar šādiem vārtiem, tādiem vārtiem. Sulainis labprāt vēlētos arī pa dārzu pastaigāties, bet vecītis saka:

     «Pagaidi, pagaidi, tā neej vis! Še tev šī atslēgu virkne, slēdz, kādus vārtus vien gribi, un staigā, kur vien iedomājies, tikai tos vārtus neslēdz, kas ar lūku aizsieti, un neej tur skatīties.»

     Pirmo dienu sulainis izstaigājas pa dārzu un neaiztika lūku vārtus; otru dienu izstaigājas pa dārzu un neaiztika lūku vārtus; trešo dienu viņš iedomājas:

     «Kas, nelaime, taču tur varētu būt? Visur vēlē, te vien ne; tīšām raudzīšu paskatīties.»
Un tā raisīja arī tūliņ lūku vaļā. Vārtus atvēris, ierauga lielu lauku, bet lauka vidū rāmu, spožu ezeru. Aiziet pie ezera, izskatās tādu brīdi un grib jau nākt atpakaļ, te dzird: gaisā kas iešmīkstas. Paskatās: trīs baltas pīlītes patlaban nometas ezera malā, bet tad ātri, ātri paliek par daiļām meitām, norauj apģērbus un iebrien peldēt. Viņš domā:

     «Ē! kad tu izčibējis! Tādas nekad nebiju redzējis. Joku dēļ jāapskatās tās drānas tuvāk.»

    Sulainis vienai paņēma drānas un cilāja un brīnījās ilgu laiku. Bet tā meita, kurai drānas piederēja, beidzot apmānīja, ka nav vairs labi; viņa piepeldēja malā un lūdzās žēli:

    «Puisīti mīļais, nejoko mani; atliec, lūdzams, drānas, kur bijušas.»

    Ko darīsi? Atdeva arī. Bet šai paša acumirklī meitas pārvēršas par pīlēm un šo pārvērš par balodi; pīles tūliņ aizlaižas, bet balodis noskatās vien. Še nu tev bija!

    Vakarā vecītis pārnāk, ierauga sētā mieta galā balodi. Viņš, zināms, tūliņ noprot, kas noticis, un, labi izrājis, pārvērš šo atkal par cilvēku.

    Otrā dienā vecītis atkal aiziet un atstāj šo vienu pašu mājās. Nu sulainis staigā, staigā pa dārzu, beidzot nevar nociesties, atraisa lūku vārtus un ies atkal ezera malā. Aiziet, izskatās tādu brīdi un patlaban grib nākt atpakaļ, te gaiss iešmīkstas, baltās pīlītes klāt atkal, ātri, ātri paliek par daiļām meitām un iebrien peldēt. Sulainis domā:

    «Ē! kad tu izčibējis laukā! Tādas reti redzamas. Joku dēļ jāapskatās tās drānas tuvāk.»

     Nu paņēma vienai drānas un cilāja un brīnījās ilgu laiku. Bet tā meita, kurai drānas piederēja, drīz apmānīja, ka nav vairs labi; viņa piepeldēja malā un žēli, žēli lūdzās:

     «Puisīti mīļais! nejoko mani, atliec, lūdzams, drānas, kur bijušas.»

      Ko darīsi? Tā lūdzas, atdeva arī. Bet tajā pašā brīdī meitas pārvēršas par pīlēm un aizlaižas, bet sulainis paliek par cūku un noskatās vien. Vakarā vecītis pārnākdams ierauga cūku sētsvidū un tūliņ noprot, kas noticis. Neko darīt - pārvērš atkal par cilvēku un tad saka tā:

      «Ja tev tā viena tik vareni patīk, nu, manis dēļ, preci tad viņu.»

       «Jā, preci, nu preci! Viņa jau nepaliek pie manis, ik atdodu drēbes, ik aizlaižas.»

        «Nepaliek! Kā lai paliek? Kam atdevi drēbes, kam ļāvies pielūgties? Neatdod drēbes, kamēr svēti nav apsolījusies pie tevis palikt.»

    Labi. Trešā dienā vecītis atkal aiziet, atstādams šo vienu. Bet nu sulainis tūliņ atraisa lūku, aiziet ezera malā un gaida baltās pīlītes. Drīz pīlītes klāt, paliek par meitām, novelkas un ieiet ezerā peldēt. Tamēr šis savai, ko ielūkojis, paņem drēbes un cilā un brīnās:

    «Kas par varenu apģērbu!»

    Bet meita izpeld malā un lūdzas un lūdzas:

    «Puisīti mīļais, nejoko mani, noliec drānas, kur bijušas!»

    «Lūdzies, cik gribi, nelikšu un nelikšu; solies man svēti par līgavu palikt, nelaisties projām, tad atdošu drānas, ātrāki ne.»

    Nu šī stostīsies, nu šī gorīsies, nemaz lēti sadomāt; beidzot tad, tad teiks gan to vārdu «jā» un vēl nosolās svēti, ka neiešot projām, kaut abas māsas diezin kā labinātu.

    Tagad sulainis atdeva drānas. Šī ātri apvilkās un aizgāja līdz vecīša pagalmā. Bet abas māsas palika par pīlēm un aizlaidās prom. Vakarā vecītis pārradās un tūliņ salaulāja sulaini ar līgavu.

    Bet pēc kāda laika sulainis sacīja vecītim:

    «Iešu ar sievu pie ķēniņa, citādi viņš nezinās, kur esmu palicis.»

     Vecītis atteicis:

    «Ej, ej, dēls, un dzīvo laimīgi; tikai pasargies ķēniņa priekšā uzlielīt sievu. Labākais, ja ķēniņš ne zināt nezina, ka te esi apsievojies.»

     Labi. Sulainis pāriet mājā un nesaka nevienam, ka svešumā precējis tik daiļu sievu; arī sieva nerādās ne ķēniņam, ne citam. Savu laiku tā gāja labi, bet ķēniņš vienreiz, otrreiz apmāna, ka sulainis nav vairs senākais. Bijis kur bijis - savā istabā vien tikai grib krupt. Reiz sulainis atkal pa slepeno pusi bija nozudis ķēniņam. Bet šoreiz ķēniņš bija gudrs, paglūnēja pa atslēgas caurumu, ko šis tur istabā dara? Ierauga: sulainim tik daiļa sieva kā saule.

    «Tas taču neiet!» viņš domā, «tik daiļas sievas tikai ķēniņiem pieklājas. Bet kā viņam atņemt? Pag, atsaukšu burvi!»

     Atnāk burvis: ko laba teikšot? Tā un tā - sulainim tik daiļa sieva kā saule. Kā viņš to iemantošot?

     «Kā iemantot? Dodi sulainim tādu darbu, ko neiespēj izdarīt, tad tev būs iemesls nomaitāt viņu un atraikni dabūsi. Bet pašu darbu pateikšu rītu, jo ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas.»

     Labi. Rīta burvis steidzas pie ķēniņa ar padomu, ko nakti bija sagudrojis. Bet ceļā gadījās tilts, un no tilta apakšas izgadījās balts cilvēks, sacīdams burvim:

     «Nelieti, kur iesi? Ja ķēniņš neliks sulaini mierā, nagos iekļūsiet abi - tu un viņš!»

      Tomēr burvis tev klausīs, atmet ar roku:

      «Sauc, cik gribi!» - un iet savu ceļu.

      Aiziet pie ķēniņa - lai liekot sulainim pārvest lielo lauvu, aiz trīsdesmit ķēniņa zemēm četrdesmitajā tāds esot. Ķēniņš pasauc sulaini:

     «Klausies! Aiz trīsdesmit ķēniņa zemēm četrdesmitajā ir lauva, pārved to man, cik ātri vien iespējams, ja ne - dzīvs nepaliksi.»

      Sulainis, to dzirdējis, bēdīgs ieiet pie sievas. Bet sieva mierina:

      «Nieka dēļ bēdāties! Liecies tikai gulēt, iestiprini spēkus, es tamēr pa nakti izaudīšu lakatiņu raibiem rakstiem un ielikšu ceļamaizi. Bet to tikai piekodinu: paglabā lakatiņu ceļā labi jo labi; ja tas tev pazūd, tad viss gājiens vējā.»

      Labi. Sulainis rima bēdāties un aizmiga saldi, bet sieva auda un rakstīja cauru nakti skaistu, skaistu lakatu, kāds tai ķēniņa valstī vel nebija rakstīts. Gaismiņa varenais lakats bija gatavs. Nu sieva modināja vīru un pavadīja uz tālo svešumu.

      Sulainis, nabadziņš, gāja vienu dienu, gāja otru dienu, gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu, vēl nebija aizgājis. Te trešā nedēļā, tumšā, lietainā naktī, pamanīja mazu, mazu uguntiņu. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm - iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita paēdina un izguldina ceļavīru un rītā agri jo agri ienes ir mutes ūdeni, bet dvieļa vien tikai nenoliek. Sulainis nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai paša lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanīdama, mudīgi klāt: lai parādot viņai, jo tādus lakatus tikai viņas māsa mākot rakstīt un aust. Kur viņš tādu ņēmis?

     Tā un tā, sulainis izstāsta:

      «Mana sieva to auda un rakstīja.»

     «Tad tava sieva mana māsa. Labi, ka zinu! Un tad manas māsas dēļ lielais lauva tev jāpārved ķēniņam. Labi, ka zinu.»

     To sacīdama, meita parāva lakatiņu un izskrēja pa durvīm Bet sulainis bēdājās:

    «Diezin, diezin! Sieva tā pieteica. Kad tikai aizskriedama lakatiņu nenozaudē vien!»

     Tomēr šoreiz tādas bēdas bija liekas, drīz meita atskrēja atpakaļ, līksmodama:

     «Še nu tavs lakats! Es tavu darbu atradu. Tepat tuvumā būs lanka, liela, liela lanka, un tur atradīs meklēto lauvu. Bet lankas malā redzēsi ērkšķu krūmu, aiz tā krūma lauva guļ, un pašā krūmā lauvas bērni rotā. Pielien krūmam, no šīs puses iedams, un paspied vienu lauvēnu, lai tas iebrēcas; tad lauva gāzīsies tev virsū, bet tu uzmet lakatiņu lauvam uz deguna, tūliņ lauvu māte paliks rāma kā sunītis un ļausies lakatu apsiet ap kaklu, lai ved, kur grib.»

    Labi. Sulainis tā dara un viegli jo viegli saķēra lauvu. Pārveda ķēniņam, ķēniņš liek lauvu ielaist dārzā un tūliņ atsauc burvi: ko nu likšot sulainim darīt? Lauvu esot pārvedis, viņa nodomu izjaucis. Bet burvis atsaka: «Pagaidi rītu, jo ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas.»

     Labi. Rīta agrumā burvis steidzas pie ķēniņa ar padomu. Bet ceļā gadījās tilts, un no tilta apakšas iznāca balts cilvēks, sacīdams:

     «Nelieti, kur iesi? Ja ķēniņš neliks sulaini mierā, nagos iekļūsiet abi - tu un viņš!»

      Tomēr vai burvis tev klausīs? Atmet ar roku:

      «Sauc, cik grib!» - un iet savu ceļu.

      Aiziet pie ķēniņa: lai liekot sulainim pārnest lielo, ziedošo ābeli: aiz četrdesmit ķēniņa zemēm piecdesmitajā tāda esot. Ķēniņš pasauc sulaini:

      «Klausies! Aiz četrdesmit ķēniņa zemēm piecdesmitajā ir ziedoša ābele. Pārnes to man, cik ātri vien iespējams; ja ne, dzīvs nepaliksi.»

     Sulainis, to dzirdējis, bēdīgs ieiet pie sievas, bet sieva mierina:

     «Nieka dēļ bēdāties! Liecies tikai gulēt, es tamēr izaudīšu lakatiņu raibiem rakstiem un ielikšu ceļamaizi. Bet to tikai piekodinu: paglabā lakatiņu ceļā labi jo labi; ja tas tev pazūd, tad viss gājiens vējā.»

      Sulainis tūdaļ rima bēdāties un aizgāja gulēt. Bet sieva cauru nakti auda un rakstīja skaistu, skaistu lakatu, kāds tai ķēniņa valstī vēl nebija rakstīts. Gaismiņā varenais lakats bija gatavs. Nu modināja vīru un izvadīja tālā svešumā.

     Sulainis gāja vienu dienu, gāja otru dienu; gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu - vēl nebija aizgājis. Te trešā nedēļā tumšā, lietainā naktī pamanīja mazu, mazu uguntiņu. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm - iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita paēdina, izguldina ceļavīru un rītā itin agri jau ienes ir mutes ūdeni, bet dvieļa nenoliek. Sulainis nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai pašā lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanīdama, mudīgi klāt: lai parādot, jo tādus lakatus tikai viņas māsa mākot rakstīt un aust. Kur tādu ņēmis? Tā un tā - sulainis izstāsta.

     «Mana sieva to auda un rakstīja.»
     «Tad tava sieva mana māsa; labi, ka zinu. Un manas māsas dēļ ziedošā ābele tev jāpārnes ķēniņam. Labi, ka zinu.»

      To sacīdama, meita parāva lakatiņu un izskrēja pa durvīm. Bet sulainis bēdājās:

      «Diezin, diezin! Sieva tā pieteica. Kad tikai aizskriedama lakatiņu nenozaudē vien!»

       Tomēr šoreiz tādas bēdas bija liekas, drīz meita atskrēja atpakaļ, līksmodama:

      «Še nu tavs lakats! Es tavu darbu atradu. Tepat, necik tālu, zied meklētā ābele. Iekāp viņā un pārsvied lakatiņu galotnei, tad ābele paliks tik maza kā puķīte un viegli jo viegli pārnesīsi ķēniņam. Bet, iestādījis ķēniņa dārzā, noņem lakatiņu, tad mazā puķīte tūdaliņ izaugs par ziedošu ābeli.»

      Labi, sulainis tā dara un pārnes ķēniņam ziedošo ābeli vieglāk, nekā bija cerējis. Ķēniņš, ābeli dārzā redzēdams, pabrīnījās vien un atsauca burvi: ko nu likšot sulainim darīt? Ābeli esot pārnesis, viņa nodomu izjaucis.

      Bet burvis atsaka:

      «Pagaidi rītu, jo ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas.»

       Labi. Rīta agrumā burvis steidzās pie ķēniņa ar padomu. Bet ceļa gadījās tilts, un no tilta apakšas iznāca balts cilvēks, sacīdams:

      «Nelieti, kur iesi? Ja ķēniņš neliks sulaini mierā, nagos iekļūsiet abi - tu un viņš.»

      Tomēr vai burvis tev klausīs? Atmet ar roku:

      «Sauc, cik gribi!» - un iet savu ceļu.

     Aiziet pie ķēniņa: lai pasakot sulainim tā:

     «Aizej tur - nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!»

     Ķēniņš pasauca sulaini:

     «Klausies, aizej tur - nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!»

      Sulainis, to padzirdējis, pavisam bēdīgs ieiet pie sievas; sieva gan mierina vīru, bet pati arī nezin, kā nu paveikšot tādu darbu, kā ne. Beidzot tā saka:

     «Nebēdājies vis, ej tikai gulēt; es tamēr izaudīšu otrtik lielu lakatu ar vēl jo smalkākiem rakstiem un ielikšu ceļamaizi, tikai pieglabā it īpaši labi, lai nepazūd.»

     Sulainis aizgāja gulēt. Bet sieva cauru nakti nosvīdusi auda un rakstīja skaistu, skaistu lakatu, kāds tai ķēniņa valstī vēl nebija austs, ne arī rakstīts. Gaismiņā lakats bija gatavs. Nu modināja vīru un raudādama izvadīja tālā svešumā.

    Bet sulainis vēl nebija labi aizgājis, te ķēniņš paaicinās sulaiņa sievu un ieteiksies:

    «Vai zini ko? Tavs vīrs šoreiz gan laikam nepārnāks vairs, un kur tu, atraikne būdama, iesi? Tādēļ - man sievas vajaga - nāc pie manis par ķēniņieni.»

     Sulaiņa sieva domāja:

     «Kaitināt ķēniņu nebūtu gudri, tādēļ labāk mānīšu viņu un atteikšu tā: «Paldies par ķēniņienes godu; es jau arī neticu, ka šoreiz pārnāks, tomēr gadu drošības dēļ gaidīšu; ja tad nepārnāks - runāsim tad.»»

     Labi, lai tā paliekot.

     Bet sulainis gāja vienu dienu, gāja otru dienu; gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu - vēl nebija aizgājis. Te trešā nedēļā tumšā, lietainā naktī pamanīja mazu, mazu uguntiņu. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm, iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita paēdina, izguldina ceļavīru un rītā itin agri jau ienes ir mutes ūdeni, bet dvieļa nenoliek. Sulainis nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai pašā lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanīdama, mudīgi klāt: lai parādot viņai, jo tādus lakatus tikai viņas māsa mākot rakstīt un aust. Kur viņš tādu ņēmis?

     Tā un tā - sulainis izstāsta:

    «Mana sieva to auda un rakstīja.»

     «Tad tava sieva mana māsa. Labi, ka zinu! Un tad manas māsas dēļ tev jāiet tur, nezinu, kur, un jāatnes tas, nezinu, kas! Labi, ka zinu.»

     To sacīdama, meita parāva lakatu un izskrēja pa durvīm. Bet sulainis bēdājās:

      «Diezin, diezin! Sieva tā pieteica. Kad tikai aizskriedama lakatu nenozaudē vien!»

      Un sulainis izgaidijās vienu dienu, otru dienu - meita nenāk un nenāk atpakaļ. Te trešā dienā ieskrien noskumusi ar visu lakatu:

     «Dzirdi jel, ko nu teikšu. Tavu darbu nespēju atrast. Trīs dienas izmeklējos, izskraidījos, muļķe palikdama, - nekur un nekur. Bet iesim pie vecās Zemes mātes, kas tagad jau septiņus mēnešus guļ nomirusi, bučo viņai ceļus, tad tā atdzīvosies un tavu darbu pateiks.»

       Labi, nogāja pie Zemes mātes. Sulainis nobučoja Zemes mātei ceļus. Bet Zemes māte palika dusmīga, ka neļaujot gulēt. Tad sulainis nobučoja otrreiz Zemes mātei ceļus. Nu vecā aprima, sasauca visus putnus kopā un vaicāja sulainim:

       «Ko gribēji?»

       «Gribēju runāt, kas tā par lietu: aizej tur - nezinu, kur, atnes to nezinu, ko!»
       «Nu, putni mani!» Zemes māte iesaucās. «Vai jūs nezināt, kur tāda lieta atrodama?»

        Putni atteica: «Nezinām vis!»

       Tad Zemes māte sasauca visus zvērus un vaicāja tiem, vai nezinot tādu lietu: aizej tur - nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!  Zvēri atbildēja:

       «Nezinām vis!»

       Tad Zemes māte sasauca visus ložņātājus, visus zemes tekātājus un vaicāja tiem, vai nezinot tādu lietu: aizej tur nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!

      Ložņātāji un tekātāji atbild:

       «Nezinām vis!»

      «Nu diezin, vai jel maz visi esat sanākuši?» Zemes māte ievaicājās.

       «Neesam visi, āre, klibā varde palika pakaļ.»

      Atlec klibā varde. Zemes māte dusmojas:

     «Kam tik vēlu?»

      «Jā, cienīgā ķēniņiene, sagulēju septiņus mēnešus slima drusku vājums kājas māc.»

      «Nu labi, labi! Bet vai nezini šo cilvēku aizvest pie aizej tur - nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!»

      «Kā nu nezināšu? Zinu gan.»

       «Tad aizved!»

      Un varde tūdaļ lēca pa priekšu, sulainis gāja pakaļ. Beidzot abi nokļuva pie mazām mājiņām bez logiem. Varde pārlēca slieksnim, sulainis iegāja līdz. Bet istabas stūri pie pakšķa bija slepens caurums; tur varde ielēca un pazuda, bet sulainis palika pie cauruma, domādams:

      «Vai te nu būs tas, ko meklēju? Varbūt gan, raudzīšu saukt.»
       Viņš sauca:

       «Aizej tur - nezinu, kur, atnes to nezinu, ko! Nāc šurp, ja te esi!»
Līdz to bija izteicis, tūdaļ sāka zemes apakšā spēlēt un dancot; tāds troksnis, jādomā, vai pērkons ducina vai kas. Sulainis vaicā tālāk:

       «Atbildi man - vai esi tas, ko meklēju?»
       Balss zemes apakšā atbild: «Esmu tas!»

       «Nu, ja esi tas, pasaki man - pa kuru ceļu iespēšu vistaisnāki mājā pārkļūt? Gada laikā man bija jāatnāk un jāpāriet.»
Balss atbild:

      «Ja mēs taisni ejam, tad gan laikā pārejam, bet, apkārt iedami, ātrāk nepāriesim par gadu. Tomēr taisni iet nebūs viegli - tur gulēs liela, liela čūska uz ceļa, tā jau pa versti ar dzeloni cilvēkus pievelk un norij.»

      «Bet saki - vai tad nekādā ziņā nebūtu iespējams čūsku ievaldīt?»

       «Iespējams, iespējams! Tā nu ir, ja māk, var gan. Iesoli čūskai visgardākos pasaules ēdienus un saki, ka, ēdienu baudot, vēl spēlēs un dancos, tad viņa tevi nerīs. Par ēdieniem, zināms, nebēdā, es viņus apgādāšu, kādus vien liksi. Bet, tiklīdz čūska ēdienus pabaudīs un vēl dzirdēs, ka spēlē un danco, viņa priekā nezinās, ko darīt. Tad esi gudrs un prasi čūskai, lai atdod par taviem ēdieniem, kurus baudot tik jauki spēlē un danco, to kastīti, kas viņai apakš krūtīm. Viņa atdos, gan tu redzēsi, jo, kas jau priecīgs, tas arī devīgs - veca lieta.»

      «Labi!» sulainis atsaka. «Dosimies tad ceļā, kas tur būs, būs.»

       Un abi aizgāja - sulainis pa priekšu, brīnum balss no pakaļas. Gāja, gāja - uz reizi balss saka:

      «Nu vairs nav tālu, tūliņ raus tevi klāt!»

       Un tā rāva arī. Pierauj, čūska jau atpleš rīkli un grib sulaini rīt, bet sulainis lūdzas:

       «Nerij, nerij negatavu kumosu - došu labāk savā vietā gardākos pasaules ēdienus izēsties, kurus baudot vēl jauki spēlēs un dancos.»

       Čūska tūliņ apstājās, bet sulainis iesaucās:

       «Aizej tur - nezinu, kur, atnes to - nezinu, ko!»

      Līdz to bija izteicis, te galdi apklājās un gardākie pasaules ēdieni kūpēja, bet turpat vēl tik jauki spēlēja un tik jautri dancoja, ka tikās vien klausīties. Čūska, ik nu gardumus iebaudīja, ik palika jautrāka. Sulainis prātoja: «Nu ir laiks!»

       Un tā tūliņ iesāka runāt, vai nevarot viņa gardos ēdienus arvien paturēt un tai vietā atdot mazo zelta kastīti, kas tur apakš krūtīm spīguļo?
     «Jā, tūliņ!» čūska iesaucās. «Kas tāda kastīte pret tik gardi baudāmiem ēdieniem?»

     Labi. Sulainis paņēma kastīti un steidzās mājā. Bet ceļā tam iesitās prātā kastīti pavērt un paskatīties, kas gan tur iekšā? Atvēra — ak tu žēlīgais tētiņ! Sāka tikai karavīri no kastītes laukā nākt kā siseņi, kā dūmi - nemaz izskaitīt, nemaz pārredzēt, īsā laikā liela, liela lanka pilna, ka ne apgriezties.

     «Ā!» sulainis domāja. «Nu esmu vīrā, pāriešu pie ķēniņa itin lepns.»

     Pārgāja ar lielo karaspēku pie ķēniņa, sieva iztek noraudājusies pretim:

    «Vīriņ, vīriņ, labi, ka laikā vēl pārradies, jo ķēniņš kā rūgta nāve man uzmācas, lai ejot pie viņa, tu esot miris; un burvis, tas negantnieks, viņu vēl piekūda.»

    To dzirdēdams, sulainis palika dusmīgs un uzsauca ķēniņam, kam viņš tā darījis?

    Bet ķēniņš sasauca arī savu karaspēku un vaicāja burvim, ko būšot sulainim atteikt.

    Burvis mācīja:

   «Atteic, ko tu gribi!»

    Ķēniņš tā atteica sulainim, bet nu sulainis iesāka ar ķēniņu karot. Karoja ilgi, beidzot ķēniņš pats pirmais krita, tad krita burvis un ķēniņa karaspēks. Nu sulainis palika par ķēniņu un dzīvoja ar savu sievu laimīgi.