Reiz viena meita gājusi pa ceļu. Pa priekšu gājis vecs vecis, kas tikko varējis pavazāt kājas.

"Vecais tēv', sēdi man kukurī!" teikusi meita, "es tevi panesīšu."

"Ko nu, meit," teicis vecis, "gan jau es tāpat aizvilkšos."

"Nāc vien, nāc!" teikusi meita, "es esmu jauna un stipra, tevi panest varu."

Nu vecis ar nācis. Meita to paņēmusi uz muguras un nesusi. Bet vecis palicis arvienu smagāks un smagāks un beidzot to meita vairs tikko varējusi panest.

"Tu paliec arvienu smagāks," viņa teikusi.

Tā jau varot ar būt, noteicis vecis, un rausies zemē. Nu meita prasījusi: "Kas tu tāds esi?"

"Es esmu tas visulabākais," atbildējis vecis.

"Kā, visulabākais?" prasījusi meita. "Nu tad jau tu esi pats Dievs!"

"Jā," atbildējis vecis, šis esot Dievs, un to jau ar par visulabāko saucot un daudzinot.

Nu Dievs iedevis meitai gredzenu un sacījis: "Šitam gredzenam ir trīs vēlēšanās. Pirmā vēlēšanās ir pils, otra zelts un manta, trešā garš mūžs. To gredzenu tu nēsā pirkstā un ja tev kā vajaga, tad tik vēlies, un tev nekā netrūks. Šo gredzenu es tev dodu tādēļ, ka tu esi tik laba."

Meita negribējusi gredzenu ņemt, jo viņa esot jauna un stipra, varot strādāt un maizi pati nopelnīt. Šobaltdien viņai nekā nevajagot. Bet Dievs tai iedevis gredzenu un sacījis, ka vecumā tai kā varbūt vajadzēšot un tad gredzens būšot īstā vietā. Meita paņēmusi gredzenu un uzmaukusi pirkstā. Dievs tūliņ pazudis.

No tās reizes meitai klājies dikti labi. Viņai nekā netrūcis un tā dzīvojusi laimīgi. Sākuši braukt precinieki un meita apprecējusi bagātu vīru. Nu viņai bijusi pašai sava māja un iedzīve. Bet no gredzena viņa nekad nekā neprasījusi. Nu viņi bijuši bagāti un tiem vienmēr nākuši ciemiņi. Reiz pie viņiem atnācis ciemoties viens krodzinieks ar savu sievu. Krodzinieks pamanījis gredzenu un prasījis: "Vai, cik juma skaists gredzens!"

Nu viņa stāstījusi, ka tas esot Dieva dotais gredzens, un gredzenam esot trīs vēlēšanās: skaista pils, daudz mantas un naudas un garš mūžs. Meita stāstījusi, ka viņa nekā vēl neesot vēlējusies un kad nu šai kā vajadzēšot, vai arī vecuma dienās trūkums spiedīšot, tad gan viņa vēlēšoties.

Krodzinieks visādi izdomājies, kā dabūt gredzenu savā rokā. Beidzot viņš izdomājis viltu. Krodzinieks aizbraucis uz pilsētu un licis sev iztaisīt uz mata tādu pašu gredzenu, kā Dieva dotais. Tad nu viņš uzlūdzis abus pie sevis ciemoties. Meita un viņas vīrs atnākuši arī. Nu krodzinieks sācis viņus mielot un dzirdīt un beidzot piedzirdījis, tā kā abi palikuši guļot. Tad krodzinieks novilcis meitai no pirksta Dieva doto gredzenu un savu, pakaļtaisīto uzvilcis viņa vietā.

Nu meitai vairs nebijis Dieva dotā gredzena, bet viņa nekad nekā no gredzena neprasījusi un vienumēr domājusi: "Kad vajadzēs, tad lūgs."

Reiz krodzinieks aizgājis uz savu pagrabu un sacījis tā: "Ei, gredzena draugs, ja tev ir tāds spēks, tad lai būtu tas pagrabs pilns ar naudu!"

Kad nu krodzinieks tā nosacījis, tad tūliņ sācis līt no gaisa zelta lietus, tādi vien lieli zelta naudas gabali, tik ātri, ka krodzinieks nepaspējis no pagraba iziet un nauda to aprakusi.

Krodziniece gaidījusi, gaidījusi savu vīru, bet nevarējusi sagaidīt. Nu viņa sākusi to meklēt un gājusi uz pagrabu. Pagraba durvis bijušas cieti, krodziniece sākusi lauzt durvis un beidzot izlauzusi šķirbu. Nu pa šķirbu sākusi birt nauda. Krodziniece sākusi to grābt. Piegrābusi vienu maisu, piegrābusi otru un trešo. Bet durvis vēl nevarējusi atvērt, jo tās bijušas uz iekšu veramas un pagrabs pilns naudas. Kad nu nauda bijusi atgrābta tik daudz, ka durvis tikušas vaļā, tad nu beidzot krodziniece ar atradusi savu beigto vīru un tam pirkstā bijis Dieva dotais gredzens. Nu sieva iedomājusies gan, ka viņas vīrs nozadzis meitai gredzenu un tā vietā uzmaucis tai pirkstā pakaļtaisīto. Krodziniece skrējusi pie meitas un stāstījusi, kā viss bijis, un kā nu viņas vīrs esot pagalam. Meita domājusi pie sevis tā: "Ja nu gredzen’, tev tāda vara ir, tad pasaki, lai viņš paliek dzīvs!"

Un patiesi, krodzinieks cēlies augšā. Meita gājusi pie krodzinieka un prasījusi tam, lai dodot gredzenu rokā. Bet krodzinieks gredzenu ne par ko nedevis. Tad nu meitai tas ķēries traki klāt un viņa uz māju iedama domājusi pie sevis tā: "Ja ir patiesi Dievs, tad lai sūta uguni un viņus sadedzina."

Kad nu meita tā nodomājusi, tad tūliņ no debesīm uz krodzinieka māju kritusi uguns un visu, visu sadedzinājusi. Pats krodzinieks ar krodzinieci sadeguši līdz.