Kādam tēvam ir trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Gudrajiem dēliem tēvs dod zirgu, ko žagarus vest, bet muļķītim tie jānes nešus mājā. Reiz gudrie dēli, ar žagaru vezumu braukdami, ierauga vardi uz ceļa kunkstam. Varde lūdz, lai pārceļot pār grāvi, bet gudrie neceļ un uzsit vēl ar pātagu. Muļķītis nāk ar žagaru nastu, tas paklausa vardes lūgumu. Varde apsolās par to viņam visur palīdzēt. Lai muļķītim nebūtu vairs žagari uz muguras jānes, tad varde dāvina tam baltu zirgu.
    Reiz muļķītis brauc ar savu žagaru vezumu gar ķēniņa pili. Ķēniņa jaunākā princese, ieraudzīdama muļķītim reiz arī zirgu, smejas: "Redz, kur ērmi, muļķītim baltiņš gadījies!"
    Muļķītim princeses apsmiekls iet pie sirds; viņš saka: "Kad tevi nelabais rautu! Visi mani ierauga par muļķi."
    Nelabais arī tūdaļ klāt un aizrauj princesi diezin kur. Ķēniņš nu meklē to rokā, kas princesi nolādējis. Viņš tura plinti rokā un liek visiem plintei garām iet. Tiklīdz, kā vainīgais iešot garām, tad plinte sprāgšot. Un tā arī bij: kā muļķītis iet, tā sprāgst. Ķēniņš liek muļķoti ezerā iemest. Bet ūdenī tas atminas vardes un lūdz: "Vardīte, vardīte! palīdzi malā tikt."
   Varde izvelk muļķīti malā un prasa, ko vēl vajagot?
   "Gribu pie tās princeses tikt, kuru nolādēju."
   Viens, divi - klāt. Princese it bēdīga sēž dziļā mežā un raud. Varde nu prasa, ko vēl viņš vēloties?" Atpestī princesi no nelabā un aiznes mūs abus tai ezera malā, kur slīku. Tur tad uzcel pili, ka varam dzīvot."
   Varde to izdara un tad ielec ūdenī. Ķēniņš drīzi ierauga pili un arī izdzird, ka pilī muļķītis ar viņa jaunāko princesi dzīvo. Viņš saskaistas un sūta karaspēku pili noārdīt un princesi pārvest. Bet varde pārvērš karavīrus par ciņiem. Nu brauc ķēniņiene pēc princeses; bet varde to padara par zirgu. Beidzot brauc pats ķēniņš pēc princeses. Šis tomēr neiet vis ar bargumu, bet domā izrunātos, kā pienākas. Viņš prasa: "Kādēļ mans karaspēks palicis par ciņiem?"
    "Tādēļ, ka gribēja manu pili nopostīt."
    "Kādēļ ķēniņiene par zirgu?"
    "Tādēļ, ka nāca ar bargumu."
    "Nu, vai ciņi un zirgs arī var par cilvēkiem tikt?"
    "Var gan, ja atdosi jaunāko princesi man par sievu."
    Ķēniņš to apsolās un tūdaļ ciņi paliek par karavīriem un zirgs par ķēniņieni. Nu dzēra muļķītim ar princesi kāzas.

1. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP. I, 44.