Kāds tēvs sūta savu dēlu pasaulē darbu meklēt. Dēls iedams satiek mežā vīru. Vīrs prasa:

   «Vai nevari pie manis nākt par kalpu?»
   «Kālab ne? Cik maksāsi par dienu?»
   «Sieku naudas!»
   «Labi!»

   Dēls aiziet vīram līdz. Nu iet, nu iet līdz vēlam vakaram, beidzot apstājas pie lielas alas. Vīrs lien alā iekšā - dēlam jālien pakaļ. Kādus simt soļus palīdušiem, gadās uz reizi gaišs, paskatās - alas dibinā tāda pils, ka mirdz vien, un visapkārt liela, plaša pasaule.

   Ieiet pilī - ēdieni, dzērieni tie labākie, jāsaka, ko savu mūžu neesi baudījis, tas viss, cik tik vēlies. Bet, līdz labi paēd, te vīrs - tas bijis velns - jau ieminas:

   «Dēls, ja esi paēdis - nāc, ierādīšu darbu!»
   «Jā, jā!»
   Vīrs aizved dēlu uz stalli un saka:

   «Tavs darbs tikai būs arvien apkopt šos četrus kumeļus un stalli izmēzt.»

   «Jā, jā, padarīšu gan!»

Vīrs aiziet, un dēls sāk kumeļus kopt, bet viens kumeļš paēd, paēd - nopūšas, paēd, paēd - nopūšas.

   «Kādēļ, zirdziņ, vienā gabalā tā nopūties?» dēls jautā.

         «Jā nu, tas vīrs, pie kā esi salīdzis, nav vis labais, un mēs četri esam apburti ķēniņa dēli. Ja nevarēsi visu izdarīt viņam pa prātam, tad tevi arī noburs par zirgu. Tādēļ klausi mani - ieej, kamēr vīrs guļ, dārzā, norauj divus ābolus, ielien klusu jo klusu pie viņa gultas un paņem no pagalvja tos sienamos, ko tur redzi, tad steidzies pie manis šurp un kāp man mugurā! Es tevi aiznesīšu no šejienes projām.»

   Dēls visu tā izdara, kā mācīts. Un, līdzko nu kumeļam mugurā, kumeļš paceļas gaisā un laiž pār jūru kā vējš, pateikdams dēlam tik atpakaļ neskatīties. Ap vakaru dēls jūtas nokusis, kumeļš to mana un tūdaļ pamāca:

   «Met vienu ābolu pār kamiesi jūrā!»

   Dēls iemet. Tūdaļ gadās saliņa pašā jūras vidū, kur atdusēties. Otrā dienā itin agri dēls izgulējies kāpj atkal kumeļam mugurā un laižas cauru dienu pār jūru. Ap vakaru atkal jūtas noguris. Lai sviežot otru ābolu pār kamiesi. Labi. Tūdaļ gadās sala, kur atdusēties. Trešā dienā jūra nobeidzas un šie abi nolaižas zemē pie svešas ķēniņa pils. Kumeļš pazūd acumirklī, bet dēls ieiet pie ķēniņa pēc darba apprasīties. Ķēniņš salīgst dēlu par dārznieku. Bet ķēniņam trīs meitas, tās bija ieņēmušās katru dienu nākt pie jaunā dārznieka puķes lūkoties. Dārznieks labprāt rāda visām trim savas puķes, bet jaunākajai ķēniņa meitai iztop labāki. Tai iedod vēl saplūktās puķes, pārsietas tiem sienamiem, ko no velna pagalvja paņēmis. Jaunākā ķēniņa meita brīnum uzteic puķes, bet jo vairāk sienamos. Kur tik tādus esot dabūjis?!

   Bet nezin pēc kāda laika atdauzās pilī divi ķēniņa dēli uz precībām. Ķēniņš labprāt atdod ķēniņa dēliem savas vecākās meitas, bet šie kā ēst - lai dodot jaunāko! Ķēniņam tīri gals rokā, nekā ierunāt, ne apmierināt. Beidzot ķēniņam sirds aptekas, viņš nosaka īsi un strupi:

   «Ja tā neesat mierā, darīšu citādi. Rītu lai sanāk visi mani pavalstnieki pie viņa kalna. Manas meitas visas trīs uzkāps kalnā un metīs pa zelta ābolam. Pie kura kājām zelta ābols nokritīs, to metēja apņems par vīru.»

   Sanāca pasauls ļaužu - kurš nu negribēs ķēniņa meitas? Papriekšu met abas vecākās meitas, tām zelta āboli nokrīt pie abu ķēniņa dēlu kājām. Beidzot metīs jaunākā - tai nokrīt zelta ābols pie dārznieka kājām.

   Citi priecājas, ka dārzniekam tāda laime, bet ķēniņa dēli pikti bez gala: viņi nevarot to paciest, ka tāds lupata esot par svaini un tad vēl jaunāko māsu paraudams. Ķēniņš pats esot tik tur vainīgs, un tādēļ viņi piesakot savu sievu tēvam karu. Nekā darīt, šie brūk virsū - ķēniņam jāturas pretī. Bet tūliņ pirmā dienā ķēniņam neiet nekādā jēgā ar karu - ķēniņš nobēdājies, znoti smietin smejas.

   Te otrā rītā priekš saules kumeļš klauvējas pie dārznieka durvīm. Dārznieks paver durvis, šis kā sadedzis:

   «Klausies - vai iesi savam sievastēvam palīgā? Tūliņ aizteci pie tā un tā ozola, piesit trīs reizes un lec tam mugurā, kas tur iznāks - būs labi.»

   Dārznieks aiztek pie ozola, piesit trīs reizes - iznāk sudraba zirgs ar sudraba bruņām un sudraba zobinu. Uzlec tam mugurā, piejož zobinu - saule patlaban lec, un šis nu laistās kā brīnums. Znotu karaspēki, tādu ieraudzījuši, domā, ka no pašām debesīm kāds sievastēvam palīgā. Sāk nu cirsties, nebija ne ko iesākt - kur sudraba zobins klāj, tur birst kā spaļi. Tai dienā sievastēvs uzvarējis, bet jājējs arī pazudis.

   Otrā rītā atkal priekš saules kumeļš pie dārznieka - lai ejot pie ozola. Aiziet, piesit - iznāk zelta zirgs ar zelta bruņām un zelta zobinu. Šis uzkāpj mugurā, piejož zobinu - saule lec, un jājējs laistās kā brīnums. Ienaidnieki domā, ka kāds no debesīm atjājis. Sāk nu cirsties, nebija ko iesākt - kur klāj, tur birst. Vecais ķēniņš atkal uzvarējis.

   Trešā dienā priekš saules atkal kumeļš klāt pie dārznieka - lai ejot vēl beidzamo reizi pie ozola. Aiziet, piesit - iznāk dimanta zirgs ar dimanta bruņām un dimanta zobinu. Uzkāpj mugurā, saule lec, un ienaidnieki tādā spožumā apmulst. Sāk cirsties, ienaidnieki, abi znoti, vecajam ķēniņam klāt - lai līgstot mieru, lai piedodot. Viņi nekad vairs pret savu sievu tēvu nekarošot. Ķēniņš piedod un nolīgst mieru, bet tai pašā brīdī jāj dimanta jātnieks garām. Ķēniņš par varu grib zināt, kas tas tāds, viņa glābējs, bet jātnieks ne teic, ne arī apstājas.

   «Tā ne!» Ķēniņš aiziet priekšā ar savu zobinu. «Tev būs teikt, no kurienes nācis!»

   Šis nesaka vis un piecērt dimanta kumeļam, bet ķēniņš ātri iedur ar savu zobinu dimanta jātniekam kājā, lai vēl atturētu. Bet nekā - dimanta jātnieks aiziet kā viesulis un nozūd dārznieka būdā. Tur tas mudīgi apsien brūci ar sievas lakatu un nesaka nevienam, ko izdarījis.

   No rīta ķēniņš taisa uz miera derībām lielas dzīres un salūdz visus pavalstniekus, arī dārzniekam jānāk. Bet dārznieks liek atbildēt, ka esot slims. Tomēr ķēniņš nav mierīgs, ies slimnieku apraudzīt. Aiziet - atron šo gultā ar pārsietu kāju, apskatās - turpat gultas galā arī dimanta zobins. Nu iznāk gaismā, kas bijis īstenais ķēniņa glābējs. Ķēniņš nezin, ko darīt no prieka, un tūliņ ieceļ savu dārznieku par ķēniņa pēcnācēju. Tagad sākas īstās dzīres.

   Pēc dzīrēm kumeļš saka uz jauno ķēniņu:

«Nu, vadzi, dārzniek! Aizved mani pie tā paša ozola un nocērt man kaklu! Tik nebaidies, tam tā būs notikt, lai celtos labums!»

   Labi. Līdz nu nocērt kaklu - kumeļš paliek par staltu princi, sacīdams: «Paldies, ka paklausīji! Tagad mans laiks pāri, jo biju noburts.»