Kāds saimnieks pārlieku izdzina gājējus. Tie jau tā strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet viņam nekad nebija diezgan — pastāvīgi gaudās un sūkstījās, ka diena par īsu un alga par lielu.

   Reiz kāds, izjokot gribēdams, iestāstīja šim, ka dienu varot pavilkt garāku. Vajagot iedurt saulē trijzaru dakšas un stipri turēt, lai šī netiekot uz priekšu. Saimnieks varen nopriecājās par tādu padomu un pasūtīja kalējam lielas dakšas. Kad tās bija izkaltas un uzdzītas kātā, saimnieks pateica gājējiem:

   „Nu jūs strādāsiet tik ilgi, kamēr es turēšu sauli.”

   Ap launaglaiku saimnieks uzkāpa kalniņā, pacēla dakšas pret sauli un turēja. Pagāja viena stunda, otra, šim roka vairs neklausa - dakšas izkrīt laukā. Gājēji, redzēdami, ka saimnieks sauli vairs netur, meta darbam mieru. Saimnieks plīsa vai pušu aiz dusmām, jo saule vēl bija gabalā, taču pats tik stīvs, ka ne pieliekties nevar. Bet sieva viņu mierināja: „Nekas, vīriņ, rītdien sāc turēt sauli tad, kad tā jau vakarpusē. Tad tā stāv slīpi, tev būs vieglāk turēt.”

   Otrā dienā saimnieks uzkāpa kalniņā, kad saule stāvēja virs mežu galiem. Pacēla dakšas, izstiepa rokas uz priekšu un turēja. Taču šoreiz turēšana likās vēl grūtāka. Kādu stundu noturējis,te sametās raibs gar acīm, un saimnieks novēlās zemē kā pupu kūlis. Saimniece tikai ar lielām pūlēm to atdabūja pie dzīvības.