Dievs sācis lemt cilvēkiem un kustoņiem mūža garumus: Pirmais nācis zirgs un Dievs šim sacījis: «Tev būs trīsdesmit gadu!»

   «Tas ir par daudz,» sacījis zirgs. «Man ir vienmēr grūti jāstrādā un tā es vairs nevarēšu savu kaulu pavazāt.» Un tikmēr zirgs diņģējies, kamēr nodiņģējis sev astoņpadsmit gadus.

   Otrais nācis suns un šim atkal Dievs sacījis: «Tev būs trīsdesmit gadu!»

   «Tas ir par daudz,» sacījis suns. «Man naktīs jāsalst ārā un pa dienu man ar daudz darba, tā es vairs nevarēšu sev maizes nopelnīt, » un suns tikmēr diņģējies, kamēr nodiņģējis sev mūža garumu uz divpadsmit gadiem.

   Trešais nācis mērkaķis un Dievs šim atkal sacījis: «Tev būs trīsdesmit gadu!»

   «Tas ir par daudz,» sacījis mērkaķis. «Man visu mūžu jāākstās,» un mērkaķis tikmēr diņģējies, kamēr nodiņģējis sev mūža garumu uz desmit gadiem.

   Ceturtais nācis cilvēks un Dievs šim sacījis: «Tev būs trīsdesmit gadu!»

   «Tas ir par maz,» sacījis cilvēks. «Tā jau es tikko esmu pie riktīga prāta nācis, tev jāliek vēl klāt!»

   Dievs pielicis cilvēka mūžam zirga astoņpadsmit gadus, bet cilvēks atkal diņģējies un sacījis: «Tas vēl ir par maz, jo man vēl bērni nebūs lieli.»

   Tā Dievs pielicis cilvēkam vēl divpadsmit suņa gadus un cilvēks vēl diņģējies un sacījis, ka tas vēl esot par maz. Tā nu Dievs vēl pielicis cilvēkam desmit mērkaķa gadus un ar to cilvēks bijis mierā. Nu tā ar cilvēkam palicis. Sava paša gados, cilvēkam ejot labi, zirga gados esot grūtāki jāstrādā, suņa gados vairs neesot zobu un jākremtot tāpat, kā suņam, un mērkaķa gados esot jāākstoties.

Piezīme. Šī ir veca rietumu Eiropas teika, kas izplatījusies ar Skolas maizi.

.H. Skuliņa no 59 g. v. Augusta Kārkliņa Mēru pag.