Pirmajos laikos, kad Dievs jau bija radījis debesi, zemi un visus citus radījumus, tas allaž staigāja pa zemes virsu, sarunādamies ar saviem radījumiem. Tā reiz, zemi pārstaigādams, tas ievēroja, ka zeme par lielu un visu nevarot viņa radījumi apdzīvot.

   Tas pārdomāja, ka zemi varetu pamazināt, jo jūra gremdēt vairs negribēja, tādēļ ka jūra jau tā bija diezgan liela. Tā domādams un leni iedams, tas satika ezi, kam toreiz bija viscaur vēl tāda mīksta, pelēka spalva, kā tagad zem vēdera. Dievs izstāstīja savas domas ezim, tam padoma prasīdams.

   Ezis teica: «Zemi vajaga saraut kroķēs - tas ir, kalnos!» tad tā tikšot mazāka. Šitais eža gudrais padoms Dievam labi patika un tas arī tā darīja: zemi sarāva kroķēs un tā cēlās kalni. Bet ežam par padomu Dievs solīja dot to, ko tikai vien viņš paģērēšot.

   Ezis, grezns būdams, lūdza, lai Dievs dodot pelēko svārku vietā zelta svārkus. Dievs ezi paklausīja un dāvāja tam zelta svārkus, teikdams, ka arī no skaistuma daudz nelaimes ceļoties. Ezis bija iesākumā par saviem zelta svārkiem itin priecīgs, bet drīzi viņa prieki pārvērtās bēdās: jo nu visi cilvēki sāka gūstīt ezi, zelta svārku dēļ, kur un kā tikai vien varēdami - vienmēr tās bija dzīvības briesmas.
   Nabadziņam, ežam, vajadzēja slapstīties slepenākajās vietās un arī tur tas nebija drošs.

   Šādu dzīvi apnicis, tas gāja pie Dieva lūgt, lai dodot atpakaļ vecos svārkus, vai arī tādus, ka to neviens nevarētu aiztikt. Dievs viņa lūgumu paklausīja un teica: «Es tev došu tādus svārkus, ka tevi neviens neaizkars!» un dāvāja tam tagadējās adatas.

Piezīme. Līdzīga teika ir vēl sastopama pie igauņiem, somiem, rumāņiem un bulgāriem.

1.M. Šiminš Brukna. E t n. I, 1891, 85. LP VIl. II, 50, 1, 4a.