Kāds jauneklis gribējis tik gudrs palikt, lai varētu pat zināt, ko skudra ar skudru runā. Tas gājis gudrību mācīties. Pārbridis pār upi, iegājis eglājā, no eglājas priedājā un no priedājas tādā birzē, kur debesszili koki. Šinīs jaukajos kokos dziedājuši divi putniņi: viens no labklāšanās, otrs no žēlastības.

   Putniņu dziedāšana bijusi tik sirsnīga, tik jauka, ka jauneklis nemaz nemanījis laiku aiztekam. Uz reizi tas it kā apķēries: "Pag, pag, nu jāiet mājās, citādi var man vakars uzbrukt!"

   Pāriet mājās: ne tēva, ne mātes, ne tās mājas, ne tie cilvēki. Tik kāda veca, veca māmiņa zin pateikt: "Mana mātes mātes māte teica, ka te reiz jauneklis pazudis, bet tas tagad trīssimts gadu atpakaļ!"

   Jauneklis nu nojājis pie mācītāja un izteicis tam. Mācītājs ņēmis apsvētīt veco jaunekli, bet līdz ko apsvētījis, tā jauneklis palicis par pelnu čupiņu.