Bija reiz ļoti bagāts, bet skops saimnieks, Pridis vārdā. Nabadziņiem viņš nekā nedeva. Kad tie pie viņa atnāca un noskaitīja savus pātarus, skopais Pridis tiem teica: "Ejiet tik vien tālāk. Kad jūs būsit bagāti un es nabags, es pie jums neiešu lūgties."

   Kādā vakarā pienāk vecs sirms vīriņš un lūdzas naktsmāju un vakariņas. "Ejiet tik vien, vectēv, projām. Kad jūs būsit bagāti un es nabags, es pie jums neiešu lūgties."

   Vecais vīriņš, ne vārda neteicis, aizgāja.

   Otrā rītā skopajam Pridim nolūzt cirvja kāts. Viņš paņem citu cirvi un iet uz mežu raudzīt citu kātu, bet nevar tik lēti derīgu atrast. Tik ilgam viņš meklē, kamēr apmaldās. Viņš noblandās līdz tumšam vakaram pa mežu, bet nevar un nevar no tā tikt ārā. Pašā vakarā viņš satiek veco vīriņu, kas vakar vakarā lūdza no viņa naktsmāju.

   "Mīļo vectēv, vai jūs nevarētu parādīt ceļu uz manām mājām?” Pridis lūdzās.

   "Kur tad tu tik tālu iemaldījies? Tagad tik varam tikt caur Aizsaules mežu uz tavām mājām. Nāc man pakaļ!"

   Vecais vīriņš iet pa priekšu un skopais Pridis no pakaļas. Viņi ienāk jaukā, jaukā birzē: visgarām zaļi, lapaini koki, celiņš apaudzis biezu mauriņu, tālāku no celiņa vispāri raibas puķītes. Saulīte spīd tik spoži, tik spoži, bet ēnas nemaz nav. Gar celiņa abām pusēm aug ābeles, bumbieres, plūmkoki, visi pilni augļiem. Vecais vīriņš, pa priekšu iedams, norauj pa ābolam, bumbierim un apēd. Skopais Pridis arī izsalcis, visu dienu ne ēdis, ne dzēris, maldījies apkārt pa mežu;viņš arī izstiepj roku pēc ābola, bumbiera, plūmes, bet - brīnums! - nevar aiztikt. Daži ir tik zemi - viņš vēl sniegsies, bet kā nevar, tā nevar dabūt.

   Aiz birzes ir plaša, puķaina pļava. Pār visu pļavu redz garus galdus, uz tiem raušus, gaļu, alu. Ap galdiem mielojas daudz ļaužu. Dažus no tiem skopais Pridis arī pazīst - tie agrāki nākuši pie viņa nabagos, bet tagad jau miruši. Vecais vīriņš iet gar galdiem un skubina, lai tik visi ēdot vien. Skopais Pridis dzird, ka kāds otram stāsta: "Tas tur ir Skopais Pridis no viņas pasaules - viņš tādēļ nekā nevar dabūt, ka nedeva it nekā nabadziņiem."

   Pridim tīri ceļi lokās, kā viņš grib ēst, bet vecais vīriņš sāk iet atkal tālāk, Pridim jāiet līdz. Viņam gabaliņu gājušam, nav vairs spēka, tā viņš izsalcis. Viņš pakrīt un sāk skaitīt tēvreizi. Vecais vīriņš tik iet tālāk un neliekas ne dzirdot. Pridis jau skaita: "Mūsu dienišķu maizi dod mums šodien . .."un vecais vīriņš arī apstājas.

   "Tu taču nekad nesolījies no manis lūgties,"vecais vīriņš teic. Pridis raudādams skaita tālāk. Tagad vecais vīriņš panāk atpakaļ, paņem Pridi aiz rokas, paved viņu pāra soļus un ielaiž viņa sētā.

   Nu Pridis vairs nav skopais Pridis. Kurš nabadziņš nu tik atnāk, tas dabūn savu tiesu.