Ezis sarunājas ar savu brāli, otru ezi, zaķi piejokot.

   Mežmalā bija dziļš grāvis, abi eži nostājās viens vienā grāvja galā, otrs— otrā, un tad tas ezis, kas šinī grāvja galā, teica uz zaķi: «Nu, klausies, zaķi! Tā tu izlielies: liels skrējējs, liels skrējējs, bet man gandrīz prāts tevi noskriet.»

   «Ei, ei, ei! Tad lai man ūsas norauj, to neticu.»

   «Ko tur ticēt, ko neticēt, derēsim: ja tu mani noskrietu, tad izrauji manam kažokam desmit dzeloņus. Ja es tevi noskrietu, tad izraušu no tavām ūsām desmit spalvas. Jā? Vai tā paliek?»

   «Zināms! Bet man tikai žēl tavu kažoku.»

   «Un man atkal tavas ūsas! Bet tad tu nu, zaķi, kā liekas, skriesi pa grāvja malu, es pa grāvja dibenu.»

   Labi. Zaķis aizskrēja kā viesulis un karstumā nemaz neapskatījās, vai ezis arī skrien vai ne. Aizskrēja otrā galā, ezis jau priekšā: «Vai dzirdi! Kur tu tik ilgi? Es gandrīz nosalu, tevi gaidīdams.»

   «Nē, nē, ezīti, man šoreiz kļūdījās, skriesim vēl atpakaļ.»

   «Labi, skriesim!»

   Un zaķis aizskrēja kā viesulis. Bet otrā galā atkal ezis jau priekšā: «Vai dzirdi! Ko tu te mani saldē, dodi tās ūsas!»

   «Nē, nē, nē, ezīti, skriesim vēl tikai šoreiz, kas tad būs, tas būs.»

   Zaķis aizskrēja kā viesulis. Bet otrā galā atkal ezis jau priekšā: «Vai dzirdi, dodi tās ūsas, vairāk ar tevi nespēkošos.»

   Neko darīt, bij jādod. Ezis izrāva zaķim desmit ūsu spalvas un iebakstīja piecas savam brālim pie lūpām, piecas sev pašam. No tā laika visiem ežiem tādas zaķa ūsiņas pie lūpām.