Kādam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, viens muļķis Kādu dienu viens no tiem gudrajiem dēliem sācis tēvam virsu plīties, lai laižot viņu pasaulē. Tēvs laidis. Nu gudrais dēls gājis, gājis, bet, kā par nelaimi, nevarējis nekur darba dabūt. Beidzot saticis vienu vīru un lūdzies, lai jau dodot kādu darbu. Vīrs atteicis: "Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta samaksāšu gada galā, tad nāci šurp."

   Dēls bijis ar mieru. Kad gads bijis pagalam, tad vīrs iedevis dēlam galdautu par algu, sacīdams: "Uzcītīgi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! Šis galdauts vairāk vērts, nekā nauda. Tev viņš tik jāizklāj un jāiesaucas: galdaut, klājies! tad tūlīt gadīsies tur virsu gardākie ēdieni, labākie dzērieni."

   Dēls pateicies un aizgājis uz mājam. Bet pusceļā uznācis vakars, bijis jāiegriežas pie kāda saimnieka pārgulēt. Saimnieks uzņēmis gan, bet gribējis arī zināt, kas tas par galdautu.
"Tas ir tāds galdauts, kam nevar teikt: galdaut, klājies!" dēls atbildējis un tad aizgājis gulēt.
Bet, kamēr dēls gulējis, saimnieks paņēmis galdautu un uzsaucis: "Galdaut, klājies!" Tūlīt gadījušies gardākie ēdieni, labākie dzērieni. To redzēdams, saimnieks paņēmis dēla galdautu un nolicis citu no saviem galdautiem vietā. Otrā dienā dēls, nekā ļauna nedomādams, pārgājis mājā un stāstījis tēvam, lai tūlīt aicinot viesus: viņš būšot ar savu galdautu visus labi pacienāt. Viesi sanākuši. Nu dēls gribējis rādīt, ko viņa galdauts spēj, viņš uzsaucis: „Galdaut, klājies!", bet nekā: galdauts neklājies un neklājies. Dēls gan sācis brīnīties, bet ko tas viss līdzēja. Viesi sākuši smieties, tēvs palicis dusmīgs, visa lielība bijusi vējā.

   Drīzi pēc tam atkal otrs no gudrajiem dēliem plijies tēvam virsu, lai to laižot pasaulē. Tēvs laidis. Šis nu gājis, gājis, bet arī nevarējis nekur darba atrast. Beidzot saticis to pašu vīru un lūdzies, lai dodot darbu. Vīrs atteicis: „Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta samaksāšu tev gada galā, tad nāci šurp."

   Otrs dēls bijis ar mieru. Gada beigās vīrs iedevis otram dēlam aunu par algu, sacīdams: "Uzcītīgi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! Šis auns vairāk vērts, nekā nauda. Tev tik jāuzsauc: auniņ, gremo! tad auns tūlīt atgremos zelta dukātus."

   Otrs dēls pateicies un aizgājis uz mājam. Bet pusceļā uznācis vakars, bijis jāiegriežas pie tā paša saimnieka pārgulēt, kur toreiz brālis gulējis. Saimnieks uzņēmis gan, bet gribējis arī zināt, kas tas par aunu.

   "Tas ir tāds auns, kam nevar teikt: auniņ, gremo!" otrs dēls atbildējis un tad aizgājis gulēt. Bet, kamēr šis gulējis, saimnieks paņēmis dēla aunu un nolicis citu no saviem auniem vietā. No rīta otrs dēls pārgājis mājā un stāstījis tēvam, lai saaicinot viesus: viņa auns būšot visus bagātīgi apdāvināt. Viesi sanākuši. Nu otrs dēls tūlīt ņēmies rādīt, ko viņa auns spēj, viņš uzsaucis: "Auniņ, gremo!" Bet nekā, auns negremojis un negremojis. Dēls gan sācis brīnoties, bet tikpat, viesi sākuši smieties, tēvs palicis dusmīgs, visa lielība vējā.

   Pēc kāda laika atkal muļķītis plijies tēvam virsū, lai laižot pasaulē;bet tēvs teicis: "Tavi gudrie brāļi nekā neizdarīja, ko tad tu domā pasaulē izdarīt?"

   "Tēt, vai nu ko izdaru, neizdaru, bet laid mani."

   Tēvs laidis ar’. Muļķītis nu gājis, gājis, kamēr saticis to pašu vīru. Lai dodot darbu! muļķītis kaulējies. Vīrs atteicis: "Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta samaksāšu tev gada galā, tad nāci šurp."

Labi, - bijis mierā.

   Gada galā vīrs iedevis muļķītim rungu, sacīdams: "Uzcītīgi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! Šī runga vairāk vērts, nekā nauda. Tev tik jāuzsauc, runga siti! tad runga tūlīt mizos katru, kas tik tev iedomājies pāri darīt."

   Muļķītis pateicies un aizgājis uz mājam. Bet pusceļā uznācis vakars, bijis jāiegriežas pie tā paša saimnieka pārgulēt, kur toreiz abi brāļi gulējuši. Saimnieks uzņēmis labprāt, bet gribējis arī zināt, kas tā par rungu. "Tā ir tāda runga, kurai nevar teikt: runga, siti!" muļķītis atbildējis un nolicies gulēt.

   Bet, kamēr šis gulējis, saimnieks tīkojis pēc rungas. Viņš domājis: "Ja galdauts un auns tik derīgi, tad jau runga būs vēl derīgāka." Un tūlīt paņēmis rungu, uzsaukdams: "Runga, siti!" Acumirklī runga paklausījusi: uzlēkusi saimniekam mugurā un devusi un devusi. Iesākumā nabadziņš gan kaunējies bļaut, bet, kad jau vis pāri rādījušies zilumi, tad sācis bļaut nelabā balsī, tad skrējis muļķīti modināt, lai pestījot. Bet muļķītis teicis: "Ja atdosi galdautu un aunu, ko brāļiem noņēmi, tad pestīšu."
   "Atdošu, atdošu!"

   Labi. No rīta muļķītis pārgājis ar galdautu, aunu un rungu mājās un teicis tēvam, lai saaicinot viesus. Tēvs domājis: "Laikam atkal rādīs kādas blēņas, bet, ja nu tā grib, saaicināšu ar’."

   Viesi sanākuši. Bet muļķītis nerādījis vis blēņas. Kā uzsaucis: "Galdaut, klājies" tā arī bijuši ēdieni, dzērieni tie visulabākie. Visi ņēmušies mieloties. Pēc maltītes muļķītis vēl iestiepis aunu, licis tam gremot dukātus un apdāvinājis visus bagātīgi;tik abiem gudrajiem brāļiem vēl ar to nepieticis. Tie zaimojuši muļķīti, teikdamies, ka galdautu un aunu viņi nopelnījuši un nevis muļķītis. Ja muļķītis esot nopelnījis kaut ko, tad lai rādot šurp. To dzirdot, muļķītim aptecējusies sirds;viņš iesaucies: "Te ir mans nopelns: runga siti!" Acumirklī runga klupusi brāļiem, zaimotājiem virsū un devusi un devusi. Šie saukuši lai glābjot, lai pestījot, bet muļķītis atteicis:

   "Ātrāk nepestīšu, kamēr apsolāties mani nekad vairs par muļķi nesaukt, nedz arī zaimot." Brāļi apsolījušies;muļķītis tūdaļ atpestījis.