Vienam tēvam bija dēls. Tēvs to sūtīja aitas ganīt un piekodināja: "Gādājies, ka nevienu aitu nepazaudē, ja kāda trūks, tad dabūsi sukas, cik uziet!"

   Puisis aizdzina aitas ganībās. Gan atminējās, ka tēvs biedinājis, tomēr atstāja aitas ir tad un apskatījās pēc kāda svilpes koka. Vīram svilpes koku meklējot un svilpes griežot, vilks iekrita aitās un viena cimdu, zeķu devēja atšāva ļipu.

   Dēls kā vīrs dzen vakarā aitas mājā, uz saviem jaunizgrieztiem svilpjiem jandāliņu pūzdams. Mājā pārnākušam tēvs pretim, skaita aitas - viena trūkst. Tēvs šim bargi uzsauc: "Vai tu tā pats nemaz nezini, ka viena aita trūkst?"

   Dēls atbildēja: "Kā to lai zinu? Man vienam pašam spēles jātaisa un aitas jānogana."

   Tēvs teica: "Šoreiz tev piedodu, bet otrureiz ne un ne!"Dēls atkal dzina aitas ganībās, tēva vārdus vērā nelikdams, meklēja tādus kokus un grieza svilpes. Vilks par to starpu tiesāja aitu apakš egles. Mājā pārnākušam, aitas skaitot, vienas mazāk atrodot tēvs puisim tā zilināja viņu galu, ka gandrīz vai dzert bij jāprasa.

   Trešo dienu puisis dzina nobēdājies aitas ganībās. Aitām tikko zālē tikušām, gans aizmirsa vakarējo pērienu un projām svilpes griezt. Viss labi gan, bet, kamēr pats pie svilpēm, tikmēr vilkam jērs vēderā. Atpakaļ nācis, izskaita vilnainos vai reiz div', trīs, bet kā pagalam, tā pagalam - vienas nav. Vīrs savu ganekli gan aizdzen mājā, bet no vakarējām strojām bīdamies, laiž ļekas vaļā, taisni uz mežu.

Skrēja, skrēja, nonāca pie kādas upes, atrada laivu, iekāpa tajā un laidās ar straumi uz leju. Tā braucot miegs uznāca, apgūlās un gulēja līdz rītam cieti. Pamostoties saule bija gabalā. Nu atstāja laivu, paķēra svilpi un pūta un pūta.

Tās zemes ķēniņš, medībās būdams, dzird upes malā kādu pūšam. Iet lūkot, kas tur pūš, ierauga puiku. Tāds viņam patīk un ved to sev līdz uz pili.

   Tam ķēniņam bija skaista meita un ganu puika atkal bija skaists puika. Gadījās, ka skaistā ķēniņa meita iemīlēja skaisto ganu puisi. Un šī arī izmācījās jauki, ļoti jauki uz savām svilpēm pūst. Un nu svilpoja un pūta, ka vēl nāburgu ķēniņš to dabūja dzirdēt, Šim ķēniņam arī bija meita, bet tāda, kādu nu katru Dievs radījis. Tā vēlēja labprāt to skaisto pūtēju sev par vīru. Viņa izsūtīja savus sulaiņus, lai mēģinātu, vai nu ar viltu, vai ar varu skaistās ķēniņa meitas mīļāko savās rokās dabūt. Sulaiņiem pārģērbtiem izdevās smuko brūtgāniņu notvarstīt. Tie noveda to savai valdniecei. Nu viņam gribošam, negribošam, bija jāklausa svešiniecei un ar lielām sirdssāpēm jāžēlojas pēc savas skaistās brūtes.

   Viņam pavēlēja pūst. Viņš pūta gan, bet sēri, sēri. Prasīja, kāpēc tā sēri, bēdīgi pūšot. Šis atbildēja: "Darīšu to līdz pēdīgam!"

   Nu noprata, kas tur par vainu. Tūlīt ķēniņš sapulcēja karaspēku un gāja otru ķēniņu apkarot. Tas viņam izdevās, sagūstīja vēl pūtēja mīļākās, pārveda mājās, ielika aiz dzelžu treliņiem, kur tai visu mūžu būšot jānosēž. Domāja, ka nu skaistais svilpnieks vairs sēri nepūtīšot, bet, ahu! - pūtējs svilpa vēl bēdīgāki.

   Un vakarā gulēt iedams, viņš domāja: "Labāk jābēg no šās pekles projām, nekā te jāredz mīļu līgaviņu vārgstam."

   Tas ātri sameklēja savas svilpes, paskatījās uz treliņiem - visur tumšs! un bēga un bēga un apmaldījās mežā. Uz reizi viņš ieraudzīja uguni spīdam. Gāja turp un atrada mazu mājiņu. Tā laikam piederēja burlakam. Viņš domāja: "Tā, vai tā!"un gāja tikai iekšā. Iegāja - veca vecene sēdēja pie krāsns uz mūrīša un prasīja: "Ko tu meklē?"

   "Labu padomu!"

   Nu vecene deva tam vienu skaistu dozi un sacīja: "Te, tai dozē, ir visādas mālderu skunstes iekšā. Kad tikai tu ko vēlies mālējamu, tad uz reizi būs."

   Paņēma dozi, pateicās vecenei un atkal gāja atpakaļ uz pili. Nogāja tur, papriekš vēlējās savu vaigu nejauku nomālētu, lai šā nepazītu vairs pilī. Viņa ģīmis arī tūliņ pārvērtās un izskatījās gandrīz riebīgs. Pilī iegājis, teicās mālderis esam. Ķēniņš tad lika vienu istabu mālēt. Šis iegāja istabā un vēlējās no dozes, lai istabas sienas ar šā jaunības dienu bildēm izmālētos.

   Tas notika - varēja redzēt, kā ganu zēns ganīja aitas, vilks nāca, pa vienām vien aitas nolasīja, zēns pats grieza svilpes, tēvs zēnu pēra, zēns gulēja laiviņā un brauca pie skaistās brūtes, otrs ķēniņš karoja, uzvarēja skaistules tēvu un skaistule sēž aiz restēm - viss tas bija redzams.

   Ķēniņš ienāca pārlūkot, priecājās gauži par tādu darbu un prasīja: cik par to gribot maksas?

   Šis teica: "Ja, tu, ķēniņ, man to dosi, kas tev neder un man der, tad es sacīšu."

   Ķēniņš apņēmās dot.

   Šis nu teica: "Es citu negribu, ka tikai to vien, kas aiz tām dzelžu restēm kunkst."

   Ķēniņš gan negribēja, bet ja negribēja kaunā palikt, tad bija jādod.

   Un nu šis skaisto meitiņu dabūjis, vēlējās no dozes, kaut atkal būtu skaistais ganu zēns! Viss tūdaļ notika un noraudājusies meitene pazina šo tūlītuz pēdām. Ķēniņš tādu skaistu pāri visā mūžā nebija redzējis. Un nu dzēra kāzas.

   Esot bijušas gan brangas kāzas. Kāziniekiem danču rindās stāvot, jaunais vīrs esot izvilcis no ķešas svilpi un, kad tad laidis vaļā, tad dancotājiem kājas pa gaisu gājušas. Nevarot zināt, vai vēl šobaltdien nedancojot.