Reiz dzīvoja vīrs ar sievu. Tiem bijusi gudra meita. Un tā vienu dienu istabā audusi. Te ienācis kāds tiesas kungs, vaicādams, kur esot tēvs ar māti?

   «Kur tēvs? - Tēvs aizgāja zaķus šaut: kuru nošaus, to atstās mežā; kurš paliks dzīvs, to pārnesīs mājā. Un māte atkal aizgāja tur raudāt, kur pērn bija dziedāt.»

   «Bet kur tad brālis?» tiesas kungs vēl vaicājis.

   «Brālis! Brālis aizgāja uz lauka sev skādi darīt.»

   Tiesas kungs klausījies, klausījies - nevarējis saprast, ko viņa tur savārās, un gribējis projām iet, bet meita nelaidusi, lai vēl brītiņu pakavējoties, tad došot ēst augļus un neaugļus.

   Tagad tiesas kungs vēl vairāk apmulsis. Augļus un neaugļus! Kas tie esot - augļi, neaugļi, lai tūliņ stāstot!

   «Ta tad muļķis!» meita smējusies. «Āre, te ir maize, piens - nu, vai tie nav augļi? Te atkal būs gaļa - nu, vai gaļa nav neaugļi?»

   «Tēvs! Tēvs aizgāja utis kaut: kuru nokaus, atstās mežā; kura paliks dzīva, to pārnesis atpakaļ mājā. Māte atkal aizgāja pie savas māsas, tai pērn bija kāzas, tad mana māte kāzās dziedāja, bet tagad tur ir bēres, nu aizgāja raudāt. Un brālis sēj pie lielceļa zirņus. Kad tie izaugs, garāmgājēji raus pākstis - būs skāde.»

   To dzirdot, kungam brīnum iepatikusies tik attapīga un gudra meita. Viņš tūliņ aizvedis meitu uz savu pili par sievu un dzīvojis labi jo labi.

    Bet reiz pie tiesas kunga atnākuši divi vīri, lai izspriežot tiesu kumeļa dēļ! Vienām līdz šim piederējuši rati, otram ķēve, bet kam nu tas kumeļš: vai tam, kam tie rati, jeb tam, kam tā ķēve? Tiesas kungs izdomājies vienādi, otrādi - nemaz sagudrot, kuram kumeļu piespriest, kuram ne. Beidzot atminējies savu gudro sievu, gājis pie tās pēc padoma. Sieva atteikusi: