Reiz dzīvoja saimnieks, un šim saimniekam bija kalps. Saimnieks visādi gudroja, kā jo vairāk kalpu nodarbināt un kā to jo sliktāk ēdināt. Viņš strādāja pats līdzi un sauca kalpu ēst tikai tad, kad pašam pārāk gribējās. Ēst saimnieks ēda maizes mīkstumu vien, bet kalpam deva tikai garozas. Tomēr kalps arī nebija muļķis vīrs, viņš izgudroja, kas darāms, lai saimnieku pārmācītu.

   Reiz, labi nostrādājies, saimnieks sacīja kalpam:

   - Man gribas ēst!

   Bet kalps atteica:

   - Brīnums, man vēl nemaz negribas.

   - Kā tad tas nākas? — vaicā saimnieks.

   - Es, — atbild kalps, — saēdos brangas garozas: kamēr garozas vēderā neizmirkst, tikmēr ēst negribas.

   «Labi, ka to zinu,» domā saimnieks, «ēdīšu nu brangās garozas pats, lai labi ilgi var iztikt, negausīgo mīkstumu lai ēd šis kalps.»

   No tās pašas reizes saimnieks ēdināja kalpu tikai ar mīkstumu, bet pats garozas vien ēda. Pagāja atkal kāds laiks. Te reiz saimnieks atkal, labi nostrādājies, saka kalpam:

   Bet kalps atsaka: - Brīnums, man vēl nemaz negribas.

   - Kā tad tas nākas? — vaicā saimnieks.

   - Es, — atbild kalps, — saēdos brango mīkstumu: maizes mīkstums salīp vēderā kā māli, kamēr tas neizkūst, tikmēr cilvēks brangi paēdis.

   «Nu, tagad es saprotu,» domā saimnieks. «Jāēd viss kopā — mīkstums un garoza, tad būs vislabāk.»