Kāds vīrs uztaisījis pārdotavu. Lai gan no redzamām lietām tam tur nebijis nekā ko pārdot, tad tomēr tas katru dienu stāvējis durvīs un gaidījis pircējus. Citi par to smējušies, bet viens nesmējies, tas iegājis apskatīties.

   "Nu, kas tev īsteni ir pārdodams?"tas prasījis.

   "Man gudrības pārdodamas."

   "Cik tad maksā vienu gudrība?"

   "Simts rubļu."

   "Nu, tad dodi man kādu."

   "Vienu pašu?"

   "Šoreiz pietiks ar vienu."

   "Kādu gudrību tev lai dodu? Došu tādu: Brauci arvienu pa taisnu ceļu, sāņus arī tad negriezies, ja kādreiz izliktos pat, ka pa sāņu ceļu vieglāki ceļa gals sasniedzams!"

   Labi - pircējs aizmaksā un aiziet. Pēc kāda laika gudrības pircējam iegadās ar citiem kopā braukt. Ceļš iet caur mežu. Meža vidū gadās ciets, sauss sāņu celiņš. To redzēdams, viens iesaucās: "Lielais ceļš iet ar līkumu, sāņu celiņš ved taisni, brauksim pa sāņu celiņu."

   "Ne,"gudrības pircējs atbild, "es esmu naudu maksājis, par ko lai braucu."

   "Par ko tad tu naudu maksāji?"citi jautā.

   "Par ko maksāju - maksāju par tādu gudrību, proti: brauci arvienu par taisnu ceļu, sāņus arī tad negrozies, ja kādureiz pat izliktos, ka pa sāņu ceļu vieglāki ceļa gals sasniedzams."

   "Tie nieki!"citi iesaucās un nogriež pa sāņu celiņu, gudrības pircējs turpretim brauc pa lielo ceļu.

   Kas nu notika? Gudrības pircējs pārbrauc mājā, nojūdz zirgu, paēd, atpūšas, izsēžas, izskatās, šie kā nerādās, tā nerādās. Beidzot ies raudzīt. Aiziet - visi iestiguši purvā. Sāņu celiņš bijis tik iesākumā ciets, sauss, vēlāk tas nobeidzies purvā.