Ubags noņēmis atkal tarbiņu un apskatījis plaušas. «Labi plausnīši, žēl zemē mest,» noteicis un licis atpakaļ.

   Bet, tikko kustējies uz priekšu, dzird to pašu balsi kulītē. Nabags noskaities. Metis plaušas pret akmeni un gājis tālāk.

   Drīz gadījies vilkam iet gar šo akmeni. Tas bijis ļoti badains. Ieraudzījis, plaušas, viņš tās tūliņ norijis gandrīz dzīvas. Līdz ar plaušām norijis arī Īkšķīti.

   Otrā dienā vilks gājis pie ganiem aitu zagt. Tikko vilks tuvojies aitām, te Īkšķītis viņa vēderā saucis: «Gani, gani, vilks pie lopiem!»

   Vilks trinis pakaļu pie zemes un teicis: «Klusi, pakaļa, klusi, es tev došu gaļu ēst.»

   Bet, tikko vilks atkal tuvojies aitām, tā īkšķītis viņa vēderā atkal saucis: «Gani, gani, vilks pie lopiem!»

   Gani to padzirdējuši, skrējuši vilkam pakaļ un noķēruši. Nu gani aizveduši vilku uz māju un ieslodzījuši pirtī. Vilks pirtī gudrojis, kā nu tikt laukā. Īkšķītis viņa vēderā to mācījis, lai piegriežot pakaļu pie lodziņa, šis izlīdīšot ārā un attaisīšot vilkam pirts durvis. Vilks paklausījis. Īkšķītis pats gan izlīdis, bet vilku atstājis iekšā.

   Īkšķītis aizgājis uz māju pie tēva un mātes, un nu visi vēl šodien dzīvojot laimīgi ar kunga naudu, ja tik neesot nomiruši.