Reiz dzīvojuši vīrs ar sievu, kam nebijis neviena bērna. Kādā dienā viņi, par šo likstu žēlodamies, izsaukušies: kaut viņiem būtu dēls, kaut īkšķa lielumā. Pēc gada viņiem arī patiesi piedzimis dēls, bet bijis tik mazs kā īkšķis. Tēvs ar māti tomēr priecājušies arī par tādu dēlu.

   Reiz, kad tēvs tīrumā ecējis, māte sūtījusi viņam ar dēlu launagu. Īkšķītis aiznesis tēvam launagu un teicis: «Tēt, iecel mani baltās ķēves ausī. Kamēr tu ēdīsi, es ecēšu.»

   Labi. Tēvs iecēlis arī. Te gadījies garām braukt kungam. Tas redzējis, ka saimnieks pats sēd grāvmalā un ēd, bet zirgi vieni paši ecē tīrumu. Kungs pieturējis zirgu un prasījis saimniekam: kas šim to lauku ecējot? Saimnieks atbildējis, ka dēls. Kur tas dēls esot? «Baltās ķēves ausī,» atteicis tēvs.

   Kungs prasījis, lai pārdodot šim savu dēlu. Saimnieks negribējis to ne par kādu naudu darīt, bet dēls pats uzrāpies tēvam pa kāju uz roku līdz plecam un čukstējis ausī, lai pārdodot vien par labu naudu, gan šis zināšot, kā tikšot atpakaļ.

   Labi. Tēvs pārdevis arī dēlu par pūru zelta naudas, bet kungs paņēmis dēlu, iebāzis tabakas makā un aizbraucis.

   Caur mežu braucot, Īkšķītis izlīdis no maka un izlēcis no karietes. Pašreiz lijis lietus, tādēļ Īkšķītis palīdis zem bekas. Drīz pie bekas pienākuši divi laupītāji un norunājuši, ka iešot pie tuvākā kaimiņa zagt gaļu no skursteņa. Pašlaik viņi gājuši projām, te Īkšķītis no bekas apakšas uzsaucis: «Ei, vīri, ņemiet mani arī līdz!»

   Šie tīri nobijušies, bet ieraudzījuši, ka kliedzējs tik mazs, apmierinājušies un labprāt ņēmuši līdz, jo tik mazs labi varēšot ielīst skurstenī un padot šiem gaļu.

   Labi. Gājuši arī visi trīs. Īkšķītis iekāpis skurstenī, metis šiem zemē gaļu un saucis skaļā balsī: «Vai diezgan?»

   Šie uzsaukuši, lai runājot klusāk, bet Īkšķītis nelicies ne zinis. Mezdams otru gabalu, viņš saucis vēl skaļāk: «Nu, vai būs diezgan?»

   Saimnieks to padzirdējis, nācis ārā, bārdamies un suņus rīdīdams.

   Zagļi aizbēguši, bet Īkšķītis aiz bailēm iekritis skurstenī un pa skursteni taisni samazgu katlā iekšā.

   No rīta meitas, govīm samazgas nesdamas, aiznesušas arī Īkšķīti, un Raibaļa to ar visām samazgām iedzērusi. Pusdienā, kad meita sēdusies Raibaļu slaukt, Īkšķītis govs vēderā saucis: «Pirms pabaro, tad i čirkstini!»

   Meita nobijusies un aizskrējusi stāstīt saimniecei, ka Raibaļai esot velns vēderā, kas runājot. Saimniece atnākusi pati slaukt, bet, kā sākusi slaukt, tā Īkšķītis atkal saucis: «Pabaro, tad i čirkstini!»

   Saimniece arī nobijusies. Nekā darīt, govs jākauj nost. Nokāvuši govi, izskatījuši visas iekšas, bet nekā neatraduši.

   Te gadījies mājā ienākt kādam nabagam, kas lūdzis, lai atmetot viņam arī kādu mazumiņu. Saimniece iedevusi nabagam plaušas ar visu sirdi. Nabags ielicis tos savā kulītē un gājis tencinādams projām. Necik tālu nepagājis, dzird kulītē runājam: «Ubadziņ, nabadziņ, kur tu mani liksi? Ja tu zemē neliksi, tad tev labi nebūs.»

   Ubags nobijies, noņēmis kulīti no pleca, izņēmis plaušas, apskatījies un domājis: «Labi plausnīši, žēl zemē mest.»

   Licis atpakaļ. Tikko nabags pāris soļu pagājis, te dzird atkal no kulītes: «Ubadziņ, nabadziņ, kur tu mani liksi? Ja tu zemē neliksi, tad tev labi neies.»

   Ubags noņēmis atkal tarbiņu un apskatījis plaušas. «Labi plausnīši, žēl zemē mest,» noteicis un licis atpakaļ.

   Bet, tikko kustējies uz priekšu, dzird to pašu balsi kulītē. Nabags noskaities. Metis plaušas pret akmeni un gājis tālāk.

   Drīz gadījies vilkam iet gar šo akmeni. Tas bijis ļoti badains. Ieraudzījis, plaušas, viņš tās tūliņ norijis gandrīz dzīvas. Līdz ar plaušām norijis arī Īkšķīti.

   Otrā dienā vilks gājis pie ganiem aitu zagt. Tikko vilks tuvojies aitām, te Īkšķītis viņa vēderā saucis: «Gani, gani, vilks pie lopiem!»

   Vilks trinis pakaļu pie zemes un teicis: «Klusi, pakaļa, klusi, es tev došu gaļu ēst.»

   Bet, tikko vilks atkal tuvojies aitām, tā īkšķītis viņa vēderā atkal saucis: «Gani, gani, vilks pie lopiem!»

   Gani to padzirdējuši, skrējuši vilkam pakaļ un noķēruši. Nu gani aizveduši vilku uz māju un ieslodzījuši pirtī. Vilks pirtī gudrojis, kā nu tikt laukā. Īkšķītis viņa vēderā to mācījis, lai piegriežot pakaļu pie lodziņa, šis izlīdīšot ārā un attaisīšot vilkam pirts durvis. Vilks paklausījis. Īkšķītis pats gan izlīdis, bet vilku atstājis iekšā.

   Īkšķītis aizgājis uz māju pie tēva un mātes, un nu visi vēl šodien dzīvojot laimīgi ar kunga naudu, ja tik neesot nomiruši.