Reiz dzīvoja bagāts kungs un nabags, novārdzis vīrelis. Kungs nezinājis, kur naudu likt, bet nabadziņam vienmēr bijis jāpadomā, kur ņems ko ēst. Beidzot bagātais sev par prieku un uzjautrināšanos izsludinājis meļu sacīksti, apsolīdams dot pūru zelta tam, kas šo pārspēšot melošanā. Arī nabadziņam iepaticies nopelnīt pūru zelta, un tas ieradies sacīkstē. Pienākusi nabaga kārta.

   „Nu, saulesbrāl, ko teiksi!” jautājis bagātais.

   „Labdien, kungs!” nabadziņš atbildējis, un sācis savus melus.

   „Es reiz atradu mežā egli, kurai čiekuru vietā auga lielas, skaistas pupas.”

   „Tas var būt!” apstiprināja bagātais.

   „Es norāvu vienu pupu, pārnesu mājās un iestādīju istabas priekšā. Un – ko tu domā? Pupa tūlīt sāka augt. Un kā viņa auga! Sprīdi minūtē!”

   „Tas pilnīgi var būt!” apstiprinājis atkal bagātais.

   „Es domāju, domāju, līdz beidzot sāku pa pupas zariem rāpties uz augšu. Es biju uzkāpis labi augstu, kad piepeši viens zars nolūza un es sāku krist.”

   „Tas arī var būt!” tā atkal bagātais.

   „Es kritu, kritu, un droši vien būtu nosities un neviens to nezinātu, ja es nebūtu uzkritis uz liela mākoņa. Tā nu es braucu kā liels vīrs ar mākoni un raudzījos, ko dara citi cilvēki zemes virsū.”

   „Jā, tam es ticu!” noteica bagātais.

   „Pēkšņi es ieraugu debess šķūni un kā mākonis iet tam garām, bauc! es uz jumta virsū. Izplēšu jumtam caurumu un ielienu šķūnī.”

   „Ticu!” noteica bagātais, kuram nabadziņa melošana jau bija sākusi apnikt.

   „Tur es redzēju pie sienām piekārtus visas zvaigznes un mēnešus – daudz, daudz. Sāku es domāt, kā nokļūt atpakaļ zemē, līdz izdomāju sametināt visus mēnešus citu citam galā un pa tiem nolaisties zemē.”    „Jā, tā var būt!” norūcis bagātais.

   „Domāts – darīts! Mēnešu virve bija gatava un es jau sāku laisties lejā, bet labu gabalu no zemes virve izbeidzās.

   „Nu, protams!” noteicis bagātais un jautājis: „Vai tas piedzīvojums vēl garš? Man nav daudz vaļas!”

   Bet nabadziņam ar’ sācis jau aptrūkt, tādēļ tas, rēķinādams uz bagātnieka augstprātību, spēris pēdējo trumpi vaļā. „Es sašūpojos un laidos vaļā, un iekritu lielā alā.”

   „Ticu visam, tikai ātrāk beidz!” saucis bagātais.

   „Un – ko domā! Tur mans tēvs un tavs tēvs cūkas ganīja un plūcās pēc maizes rieciena!”

   Bagātajam tas bija par daudz – tādus zaimus par savu tēvu dzirdēt.

   „Meli, meli!” viņš kliedzis, „mans tēvs nekad nav cūkas ganījis un tavu tēvu pazinis! Meli!”

   Bet nabadziņam tā tikai vajadzējis. Viņš saņēmis solīto pūru zelta un dzīvojis labas dienas.