Vienam vīram bijusi briesmīgi nikna sieva, nevarēja nekādā vīzē to valdīt. Reiz vīrs, no sievas piktuma bēgdams, aizgājis uz mežu mieru meklēt. Bet mieru meklēdams atradis vēl citu ko - dziļu, dziļu caurumu. Nu vīrs griezies uz mājam un sacījis sievai: "Tu nezini, ko šodien atradu mežā? Uzgāju dziļu bedri ar lielu lielu naudas podu."

   "Tā!"sieva iesaukusēs, "un to tu vēl saki man. Tu, nejēga! vaj nevarēji naudu mājās nest!"
"Ne, ne, sieviņ, es nelīdīšu naudai pakaļ, ja gribi, lien pate."

   No rīta vīram nebij miera ne koka šķirbiņā, sieva ēdusies virsū, lai vedot pie naudas poda. Vedis ar’. Nogājuši pie dziļā cauruma, atkal nemiers kājās. Sieva ēdusies vīram virsū, lai pasakot, kā pie poda tikt.

   "It kā es būtu vainīgs, ka pods tik dziļi!"vīrs atteicis. "Raugi sniegties, varbūt izdodas sasniegt."
Sieva nu sniegusies, sniegusies, bet samisējies: iekritusi uz galvu dziļajā caurumā. Vīrs griezies uz mājam un gudrojis un gudrojis, kā sieva izvelkama. Otrā dienā tas sagudrojis tā: ņemšot garu virvi, iesiešot galā kraķīti, ielaidīšot to caurumā, lai sieva uzsēstos un tad raušot ārā. Kā domājis, darīja. Nu rāvis atspēries un brīnījies, ka sieva tik smaga, bet līdz ko izrāvis, nabadziņš tikko nepārbijies: sievas vietā sēdējis uz kraķīša velns, sacīdams: "Brāl, tas labi, ka izvilki mani! Vakar ienāca tur bedrē briesmīgi nikna sieviete - nevaru no tās glābties."

   Bet vīrs grūdis velnu atpakaļ. Velns sācis lūgties, lai negrūžot, būšot viņu padarīt uz visu mūžu laimīgu.

   "Labi!"vīrs atteicis, "tad saki, kā tu to darīsi."

   "Redzi,"velns sacījis, "še tev šī nūjiņa un aizej to kungu, viņpus upes, izārstēt, tad nopelnīsi tik daudz naudas, ka varēsi bez bēdām dzīvot. Slimniekam trīs reiz jāuzsit ar nūjiņu - tūlīt būs vesels."

   Vīrs bijis tā ar mieru. Paņēmis nūjiņu un aizsteidzies pie slimā kunga. Citi kungi gan negribējuši viņu pielaist, teikdami: "Ko nu tāds vīrelis jēdz!"bet kad slimais pavēlējis, tad ielaiduši ar’. Vīrs iesitis trīs reiz ar nūjiņu slimajam un, re, bijis uz reizi vesels. Kungs no prieka samaksājis vīram lielu kaudzi naudas un vēl pateicis, lai no rīta steidzoties pie viņa radinieka, vēl bagātāka kunga, un izārstējot ir to.

   Vīrs aizgājis, iesitis ar nūjiņu un izārstējis arī to. Tas no prieka samaksājis divreiz tik lielu kaudzi naudas un pateicis, lai no rīta steidzoties pie ķēniņa un izārstējot ir to. Vīrs aizgājis pie ķēniņa, iesitis ar nūjiņu un izārstējis. Ķēniņš no prieka iedevis veselu sieku naudas.

   Tagad vīrs steidzies ar lielo naudas maisu uz mājam. Uz ceļa par nelaimi saticis velnu. Velns, lielo naudas maisu ieraudzījis, sācis laimīgo apskaust, viņš teicis: "Skat, kur laimīgs caur mani tu tiki! Nu tev naudas diezgan, atdodi man nūjiņu."

   "Bet klausies,"velns kaulējies, "kādu tiesu vari no naudas man arī atdot. Nepiemirsti, ka nopelnīji tik caur mani šo maisu."

   "Ko nu te uz ceļa naudu skaitīsim, atnāci rītu, tad iedošu mājās."

   Velns palicis ar mieru. Bet vīrs izgājis uz gudrību. Viņš salasījis vecus katlus, vecas bungas, vecas taures un licis no rīta tādu troksni taisīt, lai visa pasaule atskanētu. Velnam nākot, vīrs izgājis labu gabalu pretim, paķēris velnu pie rokas un vedinājis pastaigāties.
   Velns, troksni izdzirdējis, prasījis: "Kas tur tik nejauki dauzās?"

   "Kas nu dauzās - niknā sieva iznākuse no bedres un gāž pasauli apkārt!"

   "Vaj traks!"velns iesaucies, "tad es neeimu - no tās nevar ne koka šķirbiņā glābties. Lai paliek visa nauda, kur bijuse - es iešu atpakaļ."

   Velns aizbēdzis, vīram palikuse visa nauda. Tas dzīvojis visu mūžu bez bēdām.