Kādam puisim jākalpo pie ļoti barga kunga par zirgu puisi. Lai gan zirgi bij apkopti uz to labāko, tad tomēr kungam nekad nebij labi, viņam tikās puisi mūžam paķircināt. Beidzot tas aizliedza pa dienu ir zirgus sukāt - vajagot pa nakti bez uguns nosukāt. Neko darīt - nabaga zirgu puisim jāmocās vaj grib vaj negrib. Tā paiet daži gadi. Te kādu vakaru kungs iesauc puisi iekšā un saka: "Vadzi, šonakt tu man nosukā zirgus labi spožus. Rītā, saulei lecot, pavadīsi mani aiz viņa meža."

   Labi - no rīta kungs ar zirgu puisi aizbrauc. Līdz ko mežam cauri, kungs liek zirgus atpakaļ braukt un pats paliek turpat. Puisis gan brīnās, kas kungam par vajadzību mežā palikt;tomēr, kas viņam daļas - griež zirgus apkārt un brauc. Caur mežu braukdams, puisis tāpat gara laika pēc darbojas ar pātagu drīz gar zemi vilkdams, drīz mīkstajā sūnā cirzdams. Te nejauši pātaga uzcērtas skaistai putna spalviņai. Puisis aptur zirgus un grib redzēt, kas tā par tādu savādu spalviņu. Izlec pakaļ, tavus brīnumus! Spalviņa tīra zelta.

   "Tādas lietas nevar zemē atstāt!"puisis iesaucas un iebāž pacēlumu kabatā. Bet zirgs, kurš pa labo roku iejūgts, atsaka: "Nepriecājies bez laika, spalviņas dēļ tev klāsies diezgan slikti."

   "Ak, kas par niekiem! Uz tādu vīzi vairs nedrīkstēs nekā pacelt,"puisis atcērt un laiž uz mājam. Spalviņu tas noliek zirgu stallī un nesaka nevienam, ko pacēlis. Tā atnāk nakts, kur jāiet pēc veca ieraduma zirgi sukāt. Aiziet stallī, viss stallis no zelta spalviņas spožuma tik gaišs, kā dienu. "Tata labi!"puisis priecājas, "nu vairs nebūs jāsukā zirgi pa tumsu."

   Tomēr prieki bij īsi. Kungs, patlaban pārkuldamies, ierauga, ka stallī tāds spožums. Viņš paver durvis un dusmīgi uzsauc zirgu puisim: "Cikreiz lai tev teicu, ka nav brīv, zirgus sukājot, uguni dedzināt?"

   "Tā nav uguns, kungs;tā ir zelta spalva, kas te spīd."

   "Zelta spalva! Kur tādu ņēmi?"

   "Pacēlu šodien mežā, kungs!"

   "Nu, ja esi pacēlis, tad gādā man to putnu rokā, kam tāda spalviņa izkritusi: ja ne - tad sargies!"
Nu nabaga zirgu puisis raud un guģējas;bet zirgs saka: "Ko nu līdz vairs raudāt. Vaj es neteicu, ka spalviņas dēļ nelabi klāsies. Bet, pagaidi, vēl nekas - klausi tik mani. Rītu ieeji pie kunga un saki, lai liek tādu sprostu uztaisīt cilvēka lielumā, ar atveramām durvīm. Kad sprosts būs gatavs, tad iejūdz mani un aizved sprostu aiz meža pie lielā ezera. Nolieci to uz paša ezera krasta tā, ka vari aiz sprosta paslēpties. Ap pusnakti izlaidīsies no ezera zelta putns un ielaidīsies sprostā. Bet tev tūlīt jāsteidzas sprosta durvis aizcirst, lai zelta putns vairs neaizbēgtu. Es ievilkšos mežā un gaidīšu, kamēr darbs izdevies."

   Tā notiek. Līdz ko zelta putns ielaižas, tā brikt! sprosta durvis cieti un šis rokā. Gan nu spārdās, gan dauzās, ka viss sprosts brīžam valstās, bet nelīdz nekas: ved, kā brāli uz mājam. Pret rīta laiku mežam patlaban izbraucis cauri, jau nāk pret mājam. Te puisim atkal kas jauns: ieraudzījis pašā mežmalā zelta pakavu.

   "Tādas lietas nevar zemē atstāt!"tas iesaucas un iebāž pacēlumu kabatā. Zirgs gan saka, lai nepriecājoties bez laika, pakava dēļ varot klāties diezgan slikti, bet puisim tas viena alga - viņš tik priecājās par savu pakavu.

   Mājās kungs sagaida abām rokām noķerto zelta putnu un smejas vien no prieka;pat puisi tas apkampj priekos un apdāvina bagātīgi.

   Zelta pakavu puisis noliek apakš savas gultas un nesaka nevienam, ko pacēlis. Tomēr ko līdzēja visa slēpšana: līdz ko vakars - zelta pakavs sāk tik spoži spīdēt, ka visa istaba gaišāka nekā dienā. Kungs, to zināt dabūjis, tūlīt pie puiša iekšā.

   "Ja vari man to zirgu pārvest, kam zelta pakavs nokritis - tad atdodu tev savu vienīgo meitu par sievu, ja ne - tad lieku tevi pakārt!"

   Nu nabaga zirgu puisis tek pie zirga, nu raud, nu guģējas, bet zirgs saka: "Ko nu līdz vairs raudāt. Vaj neteicu, ka pakava dēļ slikti klāsies. Bet, pagaidi, vēl nekas - klausi tik mani. Rītu ieeji pie kunga un saki, lai tev iedod šaujamo ar piecām dimanta bultām. Kad tas padarīts, tad iejūdzi mani un brauci mežam cauri līdz viņai upei. Upmalā paslēpies labi un gaidi pusnakti, kad visādi zvēri nāks dzert. Nošauji tad to lielāko zvēru un pasauci mani, tad pateikšu, kas tāļāk darāms."

   Tā notiek. Ap pusnakti sanāk upmalā lēvenis briesmīgu zvēru. Puisis noskatās to lielāko un krauj ar pirmo dimanta bultu virsū: zvērs tik nopurinās. Nu liek otru dimanta bultu virsū: zvērs tik paskatās. Nu liek trešo dimanta bultu virsū: zvērs tik ierūcas. Nu liek ceturto dimanta bultu virsu: zvērs sāk zvalstīties. Beidzot izšauj beidzamo dimanta bultu: nu vienreiz zvērs atstiepjas. Līdz ko tas padarīts, te zirgs bez saukšanas klāt, sacīdams: "Tas labi, ka izdevās. Tagad vel zvēru ratos un brauksim otram mežam cauri. Tur būs avots un aiz avota liels dārzs ar augstu, augstu sētu. Zvērs mums ar avota ūdeni jāatdzīvina un tad jāielaiž dārzā - tur zelta zirgs atronas."
   Labi, - zvēru ieveļ ratos un aizved pie avota. Nu lej avota ūdeni zvēram rīklē, kamēr atdzīvina. Tagad puisis atplēš sētai labu caurumu un ielaiž zvēru dārzā. Zelta zirgs, kur gadījies, kur ne, tūlīt zvēram nikni virsu un nu kož lai zobi krakšķ. Bet līdz ko zvērs nokosts, zirgs paliek tik rāms kā jērs;zviegdams tas nāk puisim pretim un nedara nekā. Puisis domā zirgu ņemt, bet apdomā, ka nav paņēmis apaušus līdz, ar ko zirgu vest. Kā nu izlīdzēties? Par laimi tas ierauga otrā dārza stūrī istabu.
"Pag, pag, jāiet istabā raudzīt kādus apaušus dabūt."

   Ieiet iekšā: liels vīrs (tas bijis pats velns) guļ pie krāsns un patlaban atmostas.

   "Ko tu te meklē?" lielais iesaucās.

   "Meklēju apaušus, ar ko piesiet zelta zirgu."

   "Ak tu lops tāds!" lielais vīrs smejas, "tu gribi zelta zirgu piesiet. Eij sieni vesels - še ir apauši. Ja vari tam zirgam apaušus uzlikt, tad apsolu tev it nekā nedarīt. Un kam man arī būs tev ko darīt: zirgs manā vietā to jau izdarīs."

   Puisis paņem apaušus, uzmauc tos zirgam un izved to no dārza kā brāli. Lielais vīrs, to redzēdams, paliek kā stabs. Viņš nevar saprast, kas zirgam noticis. Labprāt būtu puisi sašķaidījis miltos, bet ko darīsi? Reiz apsolījis nagus valdīt - jāvalda gribēdamam vaj negribēdamam.