Vienam vecam melderim bija trīs dēli. Visa viņa manta pastāvēja no dzirnavām, viena zirga un viena runča. Reiz vecais melderis saslima un gulēdams slims uz miršanu, viņš piesauca savus trīs dēlus un izdalīja tiem savu mantu. Vecākam dēlam viņš atvēlēja dzirnavas, vidējam zirgu un jaunākajam runci.

   Vecākais dēls, stāvēdams savu dzirnavu durvīs, izsmēja jaunākajam brālim, ka tam tikai runcis atvēlēts. Vidējais brālis cieta klusu un pārdomāja sevī. "Dievs zina, kā vēl katram klāsies."
Jaunākais brālis, saņēmis runci klēpī, bēdājās, ko nu darīt, ko iesākt. Runcis, saprazdams sava saimnieka bēdas, sacīja, to mierinādams: "Nebēdājies nekā, nopērc tik man garus zābakus un vienu maisu! Viss būs labi!"

   Runča saimnieks arī visu tā izdarīja, kā runcis bija sacījis. Nu runcis salika maisā kāpostus un devās uz vakti. Viņš pakāra maisu labi zemu koka zaros un pats paslēpās zālē. Tur gulēdams, viņš drīz vien redz, ka no krūmiem iznāk zaķis, ielien lēnām maisā un sāk ēst kāpostus. Runcis nu pieskrien pie maisa, aizsien galu cieti, liek maisu uz muguras un aiznes to ķēniņam par dāvanu, kas bija liels meža cepešu mīļotājs. Tā nu runcis darīja vienmēr un dabūja no ķēniņa daudz naudas, ko tas atkal pārnesa savam saimniekam.

   Citā pilī dzīvoja viens ķēniņš, kas bija liels burvis. Runcis aiziet arī uz to un prasa, vai tas tiesa, kas viņš varot izdarīt visādus brīnumus. Burvis saka, ka tiesa. Runcis saka: "Nu tad parādi man, kāds ir lauvas spēks!"

   Burvis palika par lauvu un runcis no bailēm uzbēga uz jumta. Apmierinājies viņš nokāpa atkal zemē un prasīja burvim: "Vai par peli ar' tu vari palikt?"
   Burvis nu palika par peli, bet runcis to tūliņ noķēra un apēda.

   Tad runcis aicināja savu saimnieku uz burvja pili un šis palika tā vietā par zemes valdnieku. Runcis to nosauca par grāfu Dundurjāni. Tā nu jaunais grāfs dzīvoja laimīgi un ģērbās zīdā un samtā. Viņš neaizmirsa arī savu labdari runci, guldināja to savā gultā un ēdināja ar visādiem cepešiem.
Pēc kāda laika grāfs Dundurjānis apmeklēja arī savus brāļus dzimtenē, gribēdams redzēt, kā tiem klājas. Vecākajam brālim bija nodegušas dzirnavas un tas bija palicis pavisam nabags. Vidējam brālim gan bija vēl palicis tēva zirgs, bet tam bija tikai vairs kauli un āda.

   Bet jaunākajam brālim bija laba sirds, tas paņēma vecākos brāļus pie sevis un nu visi dzīvoja laimīgi līdz sirmam vecumam.