«Tās jau mana tēva ķemmes,» kalps atteicis, «viņš šorīt te bija un laikam aizmirsis.»

   «Ak tavas prāvas ķemmes tavam tēvam!» velns pabrīnējies un iespraudis ecēšas matos, vienas labajā pusē galvai, otras -kreisajā.

   Gājuši atkal. Te ieraudzījis divi laivas ezerā - kas tās esot par lietām?
   «Tās mana tēva pastalas. Šorīt viņš te ardams iemērca tās, lai izmirktu labi mīkstas.»

   «Ak tavas lielas pastalas tavam tēvam!» velns pabrīnējies un uzmaucis vienu laivu vienā kājā, otru - otrā.

   Gājuši tālāk. Bet tālu vairs netikuši, sācis pērkons rūkt, un velns tūliņ briesmīgi iztrūcies. Kalps mierinājis:

   «Ko tu par niekiem baiļojies! Mans tēvs tur tura talku, un vienai talcinieka ķēvei kumeļš drusku atklīdis, par ko ķēve šad un tad iebubinās pēc kumeļa.»

   Velns apmierinājies. Bet necik ilgi - atkal pērkons ierūcies. Velns nu vēl vairāk sarāvies, bet kalps tikai mierinājis:

Bet, kā trešo reizi pērkons ierūcies, tā arī spēris un nospēris velnu.